18.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 337/37

(1)

Lai noteiktu to, vai ir nepieciešams izdarīt grozījumus, ņemot vērā tehnoloģijas un tirgus attīstību, Komisija regulāri pārskata piecas direktīvas, kas veido pašreizējo ES tiesisko regulējumu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā (Direktīva 2002/21/EK (4) (pamatdirektīva), Direktīva 2002/19/EK (5) (Piekļuves direktīva), Direktīva 2002/20/EK (6) (Atļauju izsniegšanas direktīva), Direktīva 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (7) (Universālā pakalpojuma direktīva) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (8) (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (turpmāk visas kopā “pamatdirektīva un īpašās direktīvas”)).

(2)

Komisija sākotnējos konstatējumus šajā sakarā izklāstīja 2006. gada 29. jūnija paziņojumā “Par elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma pārskatīšanu”. Pamatojoties uz šiem sākotnējiem konstatējumiem, tika sarīkota sabiedriskā apspriešana, kuras gaitā izkristalizējās vissvarīgākā risināmā problēma, proti, elektronisko komunikāciju jomā vēl joprojām nav izveidots iekšējais tirgus. Īpaši tika uzsvērts tas, ka regulējuma sadrumstalotība un valsts pārvaldes iestāžu rīcības nekonsekvence ne tikai apdraud attiecīgās nozares konkurētspēju, bet arī neļauj patērētājiem izmantot ievērojamās priekšrocības, ko sniedz pārrobežu konkurence.

(3)

Tāpēc ir jāreformē ES tiesiskais regulējums elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā, lai pilnveidotu elektronisko komunikāciju iekšējo tirgu, nostiprinot Kopienas mehānismu to operatoru darbības regulēšanai, kuriem ir būtiska ietekme galvenajos tirgos. To papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1211/2009 (2009. gada 25. novembris), ar ko izveido Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un biroju (9). Reformas gaitā tiks izstrādāta arī efektīvas radiofrekvenču spektra pārvaldības stratēģija, lai radītu vienotu Eiropas informācijas telpu un paredzētu stingrākus noteikumus attiecībā uz lietotājiem ar invaliditāti, tādējādi veidojot iekļaujošu informācijas sabiedrību.

(4)

Atzīstot, ka internets ir būtisks izglītībai un nolūkā praktiski īstenot vārda brīvību un piekļuvi informācijai, jebkuriem ierobežojumiem, ko piemēro šo pamattiesību izmantošanai, būtu jāatbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Saistībā ar šiem jautājumiem Komisijai būtu jāveic plaša sabiedriska apspriešana.

(5)

Mērķis ir pakāpeniski samazināt iepriekšējos sektora īpašos noteikumus, attīstoties tirgus konkurencei, un galvenokārt, lai elektronisko sakaru jomu regulētu tikai konkurences tiesību akti. Ņemot vērā to, ka pēdējos gados elektronisko sakaru tirgos ir bijusi vērojama spēcīga konkurences izaugsme, ir būtiski, lai ex ante regulatīvos pienākumus piemērotu vienīgi tad, ja nav pilnvērtīgas un ilgtspējīgas konkurences.

(6)

Sagatavojot pārskatus par pamatdirektīvas un īpašo direktīvu darbību, Komisijai būtu jāizvērtē, vai atbilstīgi tirgus attīstībai un attiecībā gan uz konkurenci, gan patērētāju aizsardzību joprojām ir vajadzīgi noteikumi par nozares ex ante regulējumu, kuri paredzēti Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 8. līdz 13.a pantā un Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 17. pantā, vai arī minētie noteikumi būtu jāgroza vai jāatceļ.

(7)

Lai nodrošinātu samērīgu un pielāgotu pieeju mainīgiem konkurences apstākļiem, valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt iespējai noteikt vietējos tirgus un/vai atcelt reglamentējošās saistības tirgos un/vai ģeogrāfiskajās zonās, kurās ir efektīva infrastruktūras konkurence.

(8)

Lai sasniegtu Lisabonas Programmas mērķus, ir nepieciešami pienācīgi stimuli ieguldījumiem jaunos ātrgaitas tīklos, kas veicinās inovācijas saistībā ar satura ziņā daudzveidīgiem interneta pakalpojumiem un stiprinās Eiropas Savienības konkurētspēju starptautiskā mērogā. Šādiem tīkliem ir milzīgas iespējas sniegt priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem visā Eiropas Savienībā. Tāpēc ir svarīgi, izmantojot regulatīvo noteikumu paredzamību un konsekvenci, veicināt ilgtspējīgus ieguldījumus šo jauno tīklu attīstībā, vienlaikus aizsargājot konkurenci un sekmējot patērētāju izvēli.

(9)

Komisija 2006. gada 20. marta paziņojumā “Atšķirību izlīdzināšana platjoslas pakalpojumu jomā” atzina, ka Eiropas Savienībā pastāv teritoriālas atšķirības attiecībā uz piekļuvi ātrgaitas platjoslas pakalpojumiem. Vieglāka piekļuve radiofrekvenču spektram veicina ātrgaitas platjoslas pakalpojumu attīstību attālos reģionos. Lai gan platjoslas savienojumu skaits kopumā ir palielinājies, piekļuvi dažādos reģionos ierobežo augstās izmaksas, ko izraisa zems iedzīvotāju blīvums un lieli attālumi. Lai nodrošinātu ieguldījumus jaunās tehnoloģijās nepietiekami attīstītos reģionos, elektronisko komunikāciju regulējumam vajadzētu būt saskaņotam ar citiem politikas virzieniem, piemēram, valsts atbalsta politiku, kohēzijas politiku vai plašākiem industriālās politikas mērķiem.

(10)

Publiski ieguldījumi tīklos būtu jāveic saskaņā ar nediskriminēšanas principu. Tādēļ publiskais atbalsts būtu jāpiešķir, izmantojot atklātas, pārredzamas un uz konkurenci balstītas procedūras.

(11)

Lai valsts pārvaldes iestādes varētu sasniegt pamatdirektīvā un īpašajās direktīvās izklāstītos mērķus, jo īpaši tos, kas saistīti ar savstarpējo savietojamību, būtu jāpaplašina pamatdirektīvas darbības joma, lai tā attiektos arī uz konkrētiem radioiekārtu un telekomunikāciju termināliekārtu aspektiem, kā tās definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 1999/5/EK (1999. gada 9. marts) par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām un to atbilstības savstarpējo atzīšanu (10), un uz patērētāju ierīcēm, ko izmanto ciparu televīzijai, lai tā būtu vieglāk pieejama lietotājiem – personām ar invaliditāti.

(12)

Dažas definīcijas būtu jāprecizē vai jāmaina, lai ņemtu vērā tirgus un tehnoloģijas attīstību un novērstu nenoteiktību, kas konstatēta tiesiskā regulējuma īstenošanā.

(13)

Būtu jāstiprina valsts pārvaldes iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma efektīvāku piemērošanu un palielinātu to autoritāti un lēmumu paredzamību. Šajā nolūkā valsts tiesību aktos būtu jāiestrādā īpašs noteikums, lai panāktu to, ka savu uzdevumu pildīšanā valsts pārvaldes iestādes, kas atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu vai domstarpību izšķiršanu starp uzņēmumiem, ir pasargātas no ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas varētu apdraudēt to spēju neatkarīgi izvērtēt tām uzticētos jautājumus. Šādas ārējās ietekmes rezultātā valsts likumdevēja iestāde vairs nespēj veikt valsts pārvaldes iestādes funkcijas saskaņā ar tiesisko regulējumu. Šim nolūkam jau no paša sākuma būtu jāparedz noteikumi par valsts pārvaldes iestādes vadītāja atlaišanas iemesliem, lai novērstu visas pamatotās šaubas par minētās iestādes neitralitāti un tās spēju pretoties ārējiem faktoriem. Svarīgi ir tas, lai valsts pārvaldes iestādēm, kas atbildīgas par ex ante tirgus regulēšanu, būtu pašām savs budžets, kas pirmām kārtām ļautu tām pieņemt darbā pietiekamu skaitu kvalificētu darbinieku. Pārredzamības nolūkā šis budžets būtu jāpublicē katru gadu.

(14)

Lai tirgus dalībniekiem nodrošinātu juridisko noteiktību, pārsūdzības iestādēm būtu jāveic savi pienākumi efektīvi, un galvenokārt - pārsūdzības procesiem nevajadzētu būt nepamatoti ilgiem. Pagaidu pasākumi, kas aptur valsts pārvaldes iestādes lēmuma darbību, būtu jānosaka vienīgi steidzamos gadījumos, lai nepieļautu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu pusei, kas pieprasa šos pasākumus, un ja tas vajadzīgs interešu līdzsvara nodrošināšanai.

(15)

Pārsūdzības iestādes ir ļoti atšķirīgi piemērojušas pagaidu pasākumus valsts pārvaldes iestāžu lēmumu apturēšanai. Lai panāktu konsekventāku pieeju, būtu jāpiemēro kopīgi standarti saskaņā ar Kopienas judikatūru. Pārsūdzības iestādēm vajadzētu būt tiesīgām lūgt pieejamo informāciju, ko publicējusi BEREC. Ņemot vērā pārsūdzību nozīmi tiesiskā regulējuma vispārējā darbībā, būtu jāizveido mehānisms, lai visās dalībvalstīs vāktu informāciju par pārsūdzībām un lēmumiem, ar ko aptur valsts pārvaldes iestāžu pieņemtos lēmumus, un minēto informāciju paziņotu Komisijai.

(16)

Lai nodrošinātu to, ka valsts pārvaldes iestādes savus regulatīvos uzdevumus veic pilnvērtīgi, to vācamajos datos būtu jāiekļauj grāmatvedības dati par mazumtirdzniecības tirgiem, kas ir saistīti ar vairumtirdzniecības tirgiem, kuros darbojas operators ar būtisku ietekmi tirgū un kurus attiecīgi regulē valsts pārvaldes iestāde. Tāpat datos būtu jāietver arī dati, ar kuru palīdzību valsts pārvaldes iestādes var izvērtēt to, kā plānotā tīkla topoloģijas modernizācija vai pārmaiņas varētu ietekmēt konkurences attīstību vai vairumtirdzniecības produktus, ko piedāvā citiem tirgus dalībniekiem.

(17)

Apspriešanās valsts mērogā, kas paredzēta Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6. pantā, ir jāsarīko pirms apspriešanās Kopienas mērogā, kura paredzēta minētās direktīvas 7. un 7.a pantā, lai Kopienā organizētajā apspriešanā tiktu atspoguļoti visu ieinteresēto aprindu viedokļi. Šādā veidā varētu izvairīties arī no vajadzības rīkot otru apspriešanos Kopienā, ja valsts mēroga apspriešanās rezultātā tiktu ieviestas izmaiņas plānotajā pasākumā.

(18)

Valsts pārvaldes iestāžu rīcības brīvībai ir jābūt līdzsvarā ar konsekventas regulējuma prakses izveidi un tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu, lai efektīvi veicinātu iekšējā tirgus attīstību un pilnveidi. Tāpēc valsts pārvaldes iestādēm ir jāatbalsta darbības, ko iekšējā tirgus jomā veic Komisija un BEREC.

(19)

Kopienas mehānisms, ar kura palīdzību Komisija var pieprasīt valsts pārvaldes iestādēm atcelt plānotos pasākumus, kas saistīti ar tirgus noteikšanu un operatoru atzīšanu par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, ir lielā mērā palīdzējis panākt konsekventu pieeju to apstākļu noteikšanai, kādos var piemērot ex ante regulējumu un kādos operatoriem piemēro šādu regulējumu. Komisijas veiktā tirgus uzraudzība un jo īpaši pieredze ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 7. pantā paredzēto procedūru liecina, ka nekonsekvence, ar kādu valsts pārvaldes iestādes piemēro tiesiskās aizsardzības līdzekļus pat līdzīgos tirgus apstākļos, varētu kavēt elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus izveidi. Tādēļ Komisija drīkst piedalīties, lai nodrošinātu augstāku konsekvences līmeni tiesisko aizsardzības līdzekļu piemērošanā, pieņemot atzinumus par pasākumu projektiem, ko ierosinājušas valsts pārvaldes iestādes. Lai labāk izmantotu valsts pārvaldes iestāžu zināšanas par tirgus analīzi, Komisijai pirms lēmumu un/vai atzinumu pieņemšanas būtu jāapspriežas ar BEREC.

(20)

Ir svarīgi, lai tiesiskais regulējums tiktu īstenots laikus. Ja Komisija ir pieņēmusi lēmumu, ar ko valsts pārvaldes iestādei pieprasa atcelt plānotu pasākumu, valsts pārvaldes iestādēm būtu jāiesniedz Komisijai pārskatīts pasākuma projekts. Būtu jānosaka termiņš pārskatītā pasākuma paziņošanai Komisijai saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 7. pantu, lai tirgus dalībnieki varētu zināt tirgus analīzes ilgumu un lai palielinātu juridisko noteiktību.

(21)

Ņemot vērā īsos termiņus, kādi paredzēti Kopienas mēroga apspriešanās vajadzībām, Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt ieteikumus un/vai pamatnostādnes, lai vienkāršotu procedūras informācijas apmaiņai starp Komisiju un valsts pārvaldes iestādēm, piemēram, gadījumos, kas attiecas uz stabiliem tirgiem vai kas saistīti vienīgi ar nelielām izmaiņām iepriekš paziņotos pasākumos. Tāpat Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras, lai būtu iespējams paredzēt atbrīvojumu no paziņošanas prasības, tādējādi atsevišķos gadījumos racionalizējot procedūras.

(22)

Saskaņā ar mērķiem, kas izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Apvienoto Nāciju Konvencijā par invalīdu tiesībām, tiesiskajam regulējumam ir jānodrošina tas, ka kvalitatīvi pakalpojumi par pieņemamām cenām ir viegli pieejami visiem lietotājiem, tostarp lietotājiem ar invaliditāti, gados vecākiem lietotājiem un lietotājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām. Amsterdamas akta galīgajai redakcijai pievienotajā Deklarācijā Nr. 22 ir paredzēts, ka Kopienas iestādēm, izstrādājot pasākumus saskaņā ar Līguma 95. pantu, ir jāņem vērā vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti.

(23)

Konkurences tirgus lietotājiem sniedz plašu satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu izvēli. Valstu pārvaldes iestādēm būtu jāveicina lietotāju iespējas piekļūt informācijai un izplatīt to, kā arī izmantot lietojumprogrammas un pakalpojumus.

(24)

Radiofrekvences būtu jāuzskata par ierobežotu sabiedrisko resursu, kam ir būtiska sabiedriska un tirgus vērtība. Sabiedrības interesēs ir tas, lai spektra pārvaldība būtu iespējami efektīva un pilnvērtīga no ekonomiskā, sociālā un vides aspekta, ņemot vērā radiofrekvenču spektra būtisko lomu elektroniskajos sakaros, kultūru daudzveidības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma mērķi, kā arī sociālo un teritoriālo kohēziju. Tāpēc būtu pakāpeniski jālikvidē šķēršļi tā efektīvai izmantošanai.

(25)

Ar radiofrekvenču spektra politiku saistītās darbības Kopienā nedrīkstētu skart pasākumus, kas atbilstoši Kopienas tiesībām veikti Kopienas vai valstu līmenī, lai sasniegtu vispārējas ieinteresētības mērķus, jo īpaši attiecībā uz satura regulējumu un audiovizuālo un plašsaziņas līdzekļu politiku, kā arī dalībvalstu tiesības organizēt un izmantot savu radiofrekvenču spektru sabiedriskās kārtības, drošības un aizsardzības mērķiem.

(26)

Ņemot vērā atšķirīgo situāciju dalībvalstīs, pāreja no analogās uz digitālo zemes televīziju Kopienā palielinās piekļuvi būtiskai radiofrekvenču spektra daļai (t. s. “digitālā dividende”), jo digitālā tehnoloģija nodrošina augstāku pārraides efektivitāti.

(27)

Pirms tiek ierosināts īpašs saskaņošanas pasākums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 676/2002/EK (2002. gada 7. marts) par normatīvo bāzi radiofrekvenču spektra politikai Eiropas Kopienā (radiofrekvenču spektra lēmums) (11), Komisijai būtu jāveic ietekmes novērtējums par to, kādas ir ierosinātā pasākuma izmaksas un ieguvumi no tā, piemēram, īstenošanas apjomradīti ietaupījumi un pakalpojumu savstarpējā savietojamība patērētāju izdevīgumam, ietekme uz radiofrekvenču spektra izmantošanas efektivitāti vai pieprasījums dažādās Eiropas Savienības daļās pēc saskaņotas izmantošanas.

(28)

Lai gan radiofrekvenču spektra pārvaldība paliek dalībvalstu kompetencē, ar stratēģisko plānošanu, koordināciju un, ja vajadzīgs, saskaņošanu Kopienas līmenī var palīdzēt nodrošināt to, ka spektra lietotāji var izmantot visas iekšējā tirgus priekšrocības un ka visā pasaulē var efektīvi aizstāvēt ES intereses. Šim nolūkam attiecīgā gadījumā būtu jāizveido radiofrekvenču spektra politikas daudzgadu likumdošanas programmas, lai noteiktu politikas ievirzes un mērķus radiofrekvenču spektra lietošanas stratēģiskajai plānošanai un saskaņošanai Kopienā. Šīs politikas ievirzes un mērķi var attiekties uz radiofrekvenču spektra pieejamību un efektīvu izmantošanu, kas nepieciešama iekšējā tirgus izveidei un darbībai, un attiecīgos gadījumos var attiekties arī uz radiofrekvenču izmantošanas vispārējo atļauju vai individuālo tiesību piešķiršanas procedūru saskaņošanu, ja tas nepieciešams iekšējā tirgus šķēršļu novēršanai. Šīm politikas ievirzēm un mērķiem vajadzētu būt saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām.

(29)

Komisija ir paudusi nodomu pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā grozīt Komisijas Lēmumu 2002/622/EK (2002. gada 26. jūlijs), ar ko izveido radiofrekvenču spektra politikas grupu (12), lai tajā paredzētu mehānismu, kā Eiropas Parlaments un Padome var lūgt, lai Radiofrekvenču spektra politikas grupa (RSPG) sniedz mutiskus vai rakstiskus atzinumus vai ziņojumus par spektra politiku attiecībā uz elektroniskajām komunikācijām, un lai RSPG konsultētu Komisiju par ierosināto radiofrekvenču politikas programmu saturu.

(30)

Šīs direktīvas radiofrekvenču spektra pārvaldības noteikumiem būtu jāatbilst to starptautisko un reģionālo organizāciju darbam, kuras nodarbojas ar radiofrekvenču spektra pārvaldību, piemēram, Starptautiskā Telekomunikāciju savienība (STS) un Eiropas Pasta un telekomunikāciju administrāciju konference (CEPT), tā lai nodrošinātu spektra izmantošanas efektīvu pārvaldību un saskaņošanu visā Kopienā un starp dalībvalstīm un citiem STS locekļiem.

(31)

Radiofrekvenču pārvaldībai ir jānodrošina kaitīgu traucējumu novēršana. Tāpēc ir jāizstrādā precīza kaitīgo traucējumu definīcija, lai nodrošinātu to, ka regulatīvā iejaukšanās notiek tikai tiktāl, ciktāl vajadzīgs šādu traucējumu novēršanai.

(32)

Pašreizējā radiofrekvenču spektra pārvaldības un sadalījuma sistēma principā pamatojas uz administratīviem lēmumiem, kas nav pietiekami elastīgi, lai pielāgotos tehnoloģiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām, jo īpaši straujajai attīstībai bezvadu tehnoloģijas jomā un pieaugošajam platjoslas pieprasījumam. Pārlieku atšķirīgā politika dažādās valstīs ir cēlonis lielākām izmaksām un zaudētām tirgus iespējām radiofrekvenču spektra lietotājiem, sadrumstalotība palēnina arī inovācijas tempus un kaitē iekšējam tirgum, patērētājiem un tautsaimniecībai kopumā. Turklāt radiofrekvenču piekļuves un izmantošanas nosacījumi var atšķirties atkarībā no operatora veida, savukārt šo operatoru nodrošinātie elektroniskie pakalpojumi lielā mērā pārklājas, tādējādi radot nesaskaņas tiesību turētāju starpā, atšķirības spektra piekļuves izmaksās un iespējamus traucējumus iekšējā tirgus darbībā.

(33)

Valstu robežas kļūst arvien maznozīmīgākas optimālas radiofrekvenču spektra izmantošanas noteikšanai. Radiofrekvenču spektra piekļuves tiesību sadrumstalota pārvaldība ierobežo ieguldījumus un inovācijas un traucē operatoriem un iekārtu ražotājiem izmantot apjomradītus ietaupījumus, tādā veidā neļaujot izveidot iekšējo tirgu elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, kam izmanto radiofrekvenču spektru.

(34)

Būtu jāpanāk spektra elastīgāka pārvaldība un piekļuve spektram, izsniedzot atļaujas neatkarīgi no tehnoloģijas un pakalpojuma, lai spektra lietotāji varētu izvēlēties labākās tehnoloģijas un pakalpojumus, kas izmantojami frekvenču joslās, kuras attiecīgos valsts frekvenču piešķīruma plānos saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir deklarētas kā pieejamas elektronisko sakaru pakalpojumiem (“tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes princips”). Tehnoloģiju un pakalpojumu administratīvā noteikšana būtu jāpiemēro vispārējas ieinteresētības mērķiem izšķirīgos gadījumos, tai vajadzētu būt skaidri pamatotai, un tā būtu regulāri jāpārskata.

(35)

Tehnoloģijas neitralitātes principa ierobežojumiem vajadzētu būt atbilstīgiem, un šādu ierobežojumu pamatā vajadzētu būt nepieciešamībai novērst kaitīgus traucējumus - piemēram, nosakot emisiju maskas un jaudas līmeņus - nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, ierobežojot elektromagnētisko lauku ietekmi uz sabiedrību, nodrošināt pakalpojumu pareizu darbību atbilstošā pakalpojuma tehniskas kvalitātes līmenī, vienlaikus ne vienmēr liedzot iespēju tajā pašā spektrā izmantot vairāk nekā vienu pakalpojumu, nodrošināt spektra pareizu koplietošanu, jo īpaši tad, ja tā izmantošanai ir izsniegtas tikai vispārējas atļaujas, nodrošināt spektra pilnvērtīgu izmantošanu vai sasniegt vispārējas ieinteresētības mērķi saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

(36)

Lai neradītu pretrunas ar iepriekš iegūtām tiesībām, radiofrekvenču spektra lietotājiem tāpat vajadzētu būt iespējai brīvi izvēlēties pakalpojumus, kurus tie vēlas piedāvāt spektrā, uz ko attiecas pārejas pasākumi. No otras puses, būtu jāatļauj pasākumi, kas pieprasa nodrošināt konkrētu pakalpojumu, lai sasniegtu skaidri noteiktus vispārējas ieinteresētības mērķus, piemēram, cilvēku drošība, vajadzība veicināt sociālo, reģionālo vai teritoriālo kohēziju vai radiofrekvenču spektra neefektīvas izmantošanas novēršana, ja šādi izņēmumi ir vajadzīgi un samērīgi. Minētajiem mērķiem būtu jāietver kultūru un valodu daudzveidības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma veicināšanai, kā dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Izņemot gadījumus, kad tas ir vajadzīgs cilvēku drošībai, vai izņēmuma kārtā, lai sasniegtu vispārējas ieinteresētības mērķus, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, izņēmumi nedrīkstētu būt par cēloni konkrētiem ekskluzīvas izmantošanas pakalpojumiem, bet tiem būtu vienīgi jāpiešķir prioritāte šādiem pakalpojumiem, lai citi pakalpojumi vai tehnoloģijas varētu līdzāspastāvēt tajā pašā radiofrekvenču joslā, ciktāl tas iespējams.

(37)

Dalībvalstu kompetencē ir noteikt darbības jomu un būtību visiem izņēmumiem, kas attiecas uz kultūru un valodu daudzveidības un plašsaziņas līdzekļu plurālisma veicināšanu.

(38)

Tā kā radiofrekvenču spektra sadalījums konkrētām tehnoloģijām vai pakalpojumiem ir izņēmums no tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes principa un ierobežo brīvību izvēlēties piedāvāto pakalpojumu vai izmantoto tehnoloģiju, visiem priekšlikumiem par šādu sadalījumu jābūt pārredzamiem, un ir jārīko to sabiedriskā apspriešana.

(39)

Elastīguma un efektivitātes interesēs valsts pārvaldes iestādes var atļaut spektra lietotājiem brīvi nodot vai iznomāt savas izmantošanas tiesības trešām personām. Tas nodrošinātu radiofrekvenču spektra novērtēšanu tirgū. Valsts pārvaldes iestādēm, ņemot vērā to pilnvaras nodrošināt spektra faktisku izmantošanu, būtu jārīkojas, lai panāktu to, ka tirdzniecības dēļ netiek traucēta konkurence, spektram paliekot neizmantotam.

(40)

Tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes un spēkā esošu spektra izmantošanas tiesību tirdzniecības ieviešanai var būt vajadzīgi pārejas noteikumi, tostarp pasākumi godīgas konkurences nodrošināšanai, jo jaunajā sistēmā dažiem spektra lietotājiem var pavērties iespēja konkurēt ar spektra lietotājiem, kuri spektra izmantošanas tiesības ir ieguvuši saskaņā ar daudz apgrūtinošākiem noteikumiem un nosacījumiem. Turpretī tad, ja tiesības vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanas nolūkā ir piešķirtas, atkāpjoties no vispārējiem noteikumiem vai saskaņā ar kritērijiem, kas nav objektīvi, pārredzami, samērīgi un nediskriminējoši, šādu tiesību turētāju stāvoklis nedrīkstētu nepamatoti kaitēt viņu jaunajiem konkurentiem vairāk, nekā tas ir nepieciešams minētā vispārējas ieinteresētības mērķa vai cita saistīta vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanai.

(41)

Lai veicinātu iekšējā tirgus darbību un atbalstītu pārrobežu pakalpojumu izveidi, ir jāpilnvaro Komisija numerācijas jomā paredzēt tehniskus īstenošanas pasākumus

(42)

Atļaujas, kas izsniegtas uzņēmumiem, kuri nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus, un kas ļauj tiem iegūt piekļuvi sabiedriskam vai privātam īpašumam, ir būtisks faktors elektronisko komunikāciju tīklu vai jaunu tīkla elementu izveidei. Tāpēc nevajadzīgi sarežģītas un lēnas procedūras ceļa tiesību piešķiršanai var radīt ievērojamu šķērsli konkurences attīstībai. Tāpēc ir jāvienkāršo veids, kādā pilnvaroti uzņēmumi iegūst ceļa tiesības. Valsts pārvaldes iestādēm ir jābūt iespējai koordinēt ceļa tiesību iegūšanu, sniedzot attiecīgu informāciju savās tīmekļa vietnēs.

(43)

Ir jāpastiprina dalībvalstu pilnvaras attiecībā uz ceļa tiesību turētājiem, lai nodrošinātu jauna tīkla ierīkošanu vai paplašināšanu taisnīgā, efektīvā un videi nekaitīgā veidā un neatkarīgi no pienākuma, kas uzlikts operatoram ar būtisku ietekmi tirgū, proti, piešķirt piekļuvi tā elektronisko komunikāciju tīkliem. Iekārtu koplietošanas uzlabojumi var būtiski sekmēt konkurenci un mazināt uzņēmumu vispārējās finansiālās un ar vidi saistītās izmaksas, kas tiem rodas, ierīkojot elektronisko sakaru infrastruktūru, jo īpaši saistībā ar jauniem piekļuves tīkliem. Valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt pilnvarām prasīt, lai uzņēmumi, kuriem ir tiesības uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts īpašuma vai privātīpašuma, atļauj šādu iekārtu vai īpašuma koplietošanu (tostarp fizisku līdzāsatrašanos), lai sekmētu efektīvus ieguldījumus infrastruktūrā un veicinātu inovācijas, pēc atbilstīga sabiedriskās apspriešanās laikposma, kurā visām ieinteresētajām pusēm būtu jādod iespēja izteikt viedokli. Šādi koplietošanas vai koordinēšanas pasākumi var ietvert noteikumus par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali, un ar tiem būtu jānodrošina, ka attiecīgiem uzņēmumiem tiek pienācīgi atlīdzināts risks. Valsts pārvaldes iestādēm jo īpaši vajadzētu būt pilnvarām paredzēt tīkla elementu un saistītu iekārtu koplietošanu, piemēram, attiecībā uz kabeļu šahtām, stabiem, kabeļu akām, ārpustelpu sadales punktiem, antenām, torņiem un citām atbalsta konstrukcijām, ēkām vai ēku ievadiem, kā arī to, ka labāk saskaņo inženiertehniskos būvdarbus. Kompetentajām iestādēm, jo īpaši vietējām iestādēm, sadarbībā ar valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu vienoties par atbilstīgām koordinācijas procedūrām, lai koordinētu valsts būvniecības līgumus un citas attiecīgas publiskās iekārtās vai īpašumu; šīs procedūras var ietvert arī procedūras, ar ko nodrošina, ka ieinteresētajām pusēm ir informācija par attiecīgām publiskām iekārtām vai īpašumiem un par notiekošiem un plānotiem valsts būvdarbiem, ka tās laikus ir informētas par šādiem darbiem un ka pēc iespējas tiek veicināta ilgtermiņa koplietošana.

(44)

Uzticama un droša informācijas nodošana elektronisko komunikāciju tīklos ieņem arvien nozīmīgāku vietu visā tautsaimniecībā un sabiedrībā. Sistēmas sarežģītība, tehniskas kļūmes vai cilvēku kļūdas, negadījumi vai uzbrukumi – tie visi var ietekmēt tās fiziskās infrastruktūras darbību un pieejamību, ar kuras palīdzību ES iedzīvotājiem tiek nodrošināti svarīgi pakalpojumi, tostarp e-pārvaldes pakalpojumi. Tāpēc valsts pārvaldes iestādēm ir jānodrošina publisko komunikāciju tīklu integritāte un drošība. Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūrai (ENISA) (13) būtu jāpiedalās, lai nodrošinātu augsta elektronisko komunikāciju drošības pakāpe, tostarp daloties pieredzē un sniedzot atzinumus, kā arī veicinot apmaiņu ar labāko praksi. Gan ENISA, gan valsts pārvaldes iestāžu rīcībā vajadzētu būt to pienākumu pildīšanai vajadzīgajiem līdzekļiem, tostarp pilnvarām saņemt pietiekamu informāciju, lai varētu novērtēt tīklu vai pakalpojumu drošības pakāpi, kā arī iegūt visaptverošus un ticamus datus par aktuāliem drošības incidentiem, kas ir būtiski ietekmējuši tīklu vai pakalpojumu darbību. Ņemot vērā to, ka atbilstīgas drošības pakāpes veiksmīga izvēle nav vienreizējs pasākums, bet gan nepārtraukts īstenošanas, pārskatīšanas un atjaunināšanas process, ir jāpieprasa elektronisko komunikāciju tīklu nodrošinātājiem un pakalpojumu sniedzējiem veikt pasākumus, lai aizsargātu to integritāti un drošību saskaņā ar novērtētajiem apdraudējumiem, ņemot vērā jaunākos sasniegumus šajā jomā.

(45)

Dalībvalstīm būtu jāparedz atbilstīgs sabiedriskās apspriešanās periods pirms īpašo pasākumu pieņemšanas, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, kas nodrošina sabiedriskos komunikāciju tīklus vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, veic vajadzīgos tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai pienācīgi pārvaldītu tīklu un pakalpojumu drošības risku vai lai nodrošinātu savu tīklu integritāti.

(46)

Ja ir jāpanāk vienošanās par kopīgām drošības prasībām, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt tehniskus īstenošanas pasākumus, lai panāktu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu pienācīgu drošības pakāpi iekšējā tirgū. ENISA būtu jāiesaistās piemērotu tehnisku un organizatorisku drošības pasākumu saskaņošanā, nodrošinot speciālistu ieteikumus. Valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām izdot saistošas instrukcijas par tehniskiem īstenošanas pasākumiem, kas pieņemti atbilstīgi Direktīvai 2002/21/EK (pamatdirektīva). Lai tās varētu veikt savus pienākumus, tām vajadzētu būt pilnvarotām izmeklēt neievērošanas gadījumus un piemērot sankcijas.

(47)

Lai nodrošinātu to, ka elektronisko komunikāciju tirgos nenotiek konkurences kropļošana vai ierobežošana, valsts pārvaldes iestādēm būtu jāspēj veikt pasākumus, lai novērstu ievērojamas ietekmes tirgū izmantošanu no viena tirgus uz citu - cieši saistītu - tirgu. Vajadzētu būt skaidri noteiktam, ka uzņēmumu, kuram ir ievērojama ietekme pirmajā tirgū, var uzskatīt par tādu, kuram ir ievērojama ietekme otrajā tirgū, vienīgi tad, ja saites starp abiem tirgiem ir tādas, kas ļauj ietekmi pirmajā tirgū izmantot otrajā tirgū, un ja otrais tirgus ir pakļauts ex ante regulēšanai saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti Ieteikumā par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem (14).

(48)

Lai tirgus dalībnieki varētu rēķināties ar noteiktību regulatīvo nosacījumu jomā, jānosaka termiņš tirgus analīzes veikšanai. Ir svarīgi veikt regulāras tirgus analīzes pieņemamā un piemērotā termiņā. Nosakot šo termiņu, būtu jāņem vērā tas, vai iepriekš ir veikta konkrētā tirgus analīze un vai par to ir pienācīgi paziņots. Ja valsts pārvaldes iestāde neveic tirgus analīzi noteiktajā termiņā, tas var apdraudēt iekšējo tirgu, un parastās pārkāpumu procedūras var laikus neradīt vēlamo efektu. Tomēr attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei būtu jādod iespēja lūgt palīdzību BEREC, lai pabeigtu tirgus analīzi. Piemēram, šādu palīdzību var īstenot kā īpašu darba grupu, kurā ir citu valsts pārvaldes iestāžu pārstāvji.

(49)

Sakarā ar tehnoloģiskās inovācijas augsto līmeni un izteikto dinamiku elektronisko komunikāciju nozares tirgos ir jānodrošina regulējuma ātra, koordinēta un saskaņota pielāgošana Kopienas līmenī, jo pieredze liecina, ka atšķirības veidā, kā valsts pārvaldes iestādes īsteno ES tiesisko regulējumu, var radīt šķēršļus iekšējā tirgus attīstībai.

(50)

Nozīmīgs uzdevums, kas uzticēts BEREC, ir vajadzības gadījumā pieņemt atzinumus par pārrobežu domstarpībām. Tāpēc valsts pārvaldes iestādēm šādos gadījumos būtu jāņem vērā ikviens BEREC atzinums.

(51)

ES tiesiskā regulējuma īstenošanā gūtā pieredze liecina, ka spēkā esošie noteikumi, ar kādiem valsts pārvaldes iestādes ir pilnvarotas piemērot sankcijas, nav izrādījušies pietiekams stimuls ievērot regulējuma prasības. Paredzot pienācīgas izpildes pilnvaras, var panākt ES tiesiskā regulējuma savlaicīgu īstenošanu un tādējādi veicināt regulējuma noteiktību, kas ir svarīgs ieguldījumu stimuls. Visam tiesiskajam regulējumam ir raksturīgs tas, ka trūkst pilnvērtīga mehānisma rīcībai noteikumu neievērošanas gadījumos. Tāpēc ieviešot Direktīvā 2002/21/EK (pamatdirektīva) jaunu noteikumu par to, kā rīkoties pamatdirektīvas vai īpašo direktīvu noteikumu pārkāpuma gadījumā, ir jānodrošina tas, ka visā ES tiesiskajā regulējumā tiek piemēroti konsekventi un saskanīgi principi noteikumu izpildei un sankciju piemērošanai par pārkāpumiem.

(52)

Spēkā esošajā ES tiesiskajā regulējumā ir iekļauti konkrēti noteikumi, lai veicinātu pāreju no 1998. gada vecā tiesiskā regulējuma uz 2002. gada jauno regulējumu. Šī pāreja ir pabeigta visās dalībvalstīs, un minētie noteikumi būtu jāatceļ, jo tie ir kļuvuši lieki.

(53)

Būtu vienlaikus jāveicina gan efektīvi ieguldījumi, gan konkurence, lai palielinātu ekonomikas izaugsmi, inovācijas un patērētāju izvēli.

(54)

Konkurenci vislabāk var stiprināt ar ekonomiski efektīva līmeņa ieguldījumiem jaunā un jau esošā infrastruktūrā, tos vajadzības gadījumā papildinot ar regulējumu, lai panāktu efektīvu konkurenci mazumtirdzniecības pakalpojumos. Ar infrastruktūru saistītas konkurences efektīvs līmenis ir infrastruktūras dublēšanas pakāpe, pie kādas var pamatoti gaidīt, ka ieguldītāji gūs taisnīgu peļņu atbilstīgi pamatotām izredzēm attiecībā uz tirgus daļu izmaiņām.

(55)

Nosakot pienākumus saistībā ar piekļuvi jaunām un uzlabotām infrastruktūrām, valstu pārvaldes iestādēm būtu jānodrošina, ka piekļuves nosacījumi atspoguļo ieguldīšanas lēmuma pamatā esošos apstākļus, ņemot vērā, inter alia, izvēršanas izmaksas, jauno produktu un pakalpojumu ieviešanas paredzamo tempu un mazumtirdzniecības cenu paredzamos līmeņus. Turklāt, lai ieguldītājiem nodrošinātu plānošanas noteiktību, valstu pārvaldes iestādēm vajadzētu būt iespējai attiecīgā gadījumā noteikt piekļuves noteikumus un nosacījumus, kas attiecīgajos pārskata periodos ir konsekventi. Šādos noteikumos un nosacījumos var iekļaut cenu noteikšanas pasākumus, kas ir atkarīgi no līguma apjoma vai ilguma saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, ja šādiem pasākumiem nav diskriminējošas ietekmes. Jebkādiem paredzētajiem piekļuves nosacījumiem būtu jārespektē vajadzība nodrošināt pakalpojumu efektīvu konkurenci patērētājiem un uzņēmumiem.

(56)

Novērtējot piemērojamo pienākumu un nosacījumu samērīgumu, valstu pārvaldes iestādēm būtu jāņem vērā atšķirīgie konkurences apstākļi, kādi ir attiecīgās dalībvalsts dažādos apgabalos.

(57)

Piemērojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus ar mērķi kontrolēt cenas, valstu pārvaldes iestādēm būtu jācenšas ļaut ieguldītājam konkrētā ieguldījumu projektā gūt taisnīgu peļņu. Jo īpaši var pastāvēt ar ieguldījumu projektiem saistīti riski, kas raksturīgi jauniem piekļuves tīkliem tādu produktu atbalstam, kuru pieprasījums ieguldījuma veikšanas laikā ir neskaidrs.

(58)

Jebkādam saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 19. panta 1. punktu pieņemtam Komisijas lēmumam būtu jāattiecas vienīgi uz regulējuma principiem, pieejām un metodoloģijām. Lai novērstu šaubas, tajā nedrīkstētu precizēt aspektus, kuriem parasti būs jāatspoguļo attiecīgās valsts apstākļi, un ar to nedrīkstētu aizliegt alternatīvas pieejas, par kurām pamatoti var gaidīt, ka to ietekme būs līdzvērtīga. Šādam lēmumam vajadzētu būt samērīgam, un tam nevajadzētu nekādi ietekmēt valstu pārvaldes iestāžu lēmumus, kuri nerada šķēršļus iekšējam tirgum.

(59)

Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) I pielikumā ir norādīts saraksts ar tirgiem, kuri jāiekļauj Ieteikumā par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem, kuros var būt vajadzīgs ex ante regulējums. Šis pielikums būtu jāatceļ, jo ir izpildīts tā mērķis, proti, nodrošināt pamatu Ieteikuma par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem sākotnējās redakcijas sagatavošanai.

(60)

Jauniem dalībniekiem pieņemamā laikposmā varētu nebūt ekonomiski izdevīgi pilnīgi vai daļēji dublēt vēsturiskā operatora vietējo piekļuves tīklu. Šajā sakarā, piešķirot atsevišķu piekļuvi tādu operatoru vietējai sakaru līnijai vai apakšlīnijai, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, varētu veicināt ienākšanu tirgū un palielināt konkurenci platjoslas piekļuves mazumtirdzniecības tirgos. Apstākļos, ja atsevišķa piekļuve vietējai sakaru līnijai vai apakšlīnijai nav tehniski vai ekonomiski iespējama, var piemērot atbilstīgus pienākumus attiecībā uz tādu netaustāmu vai virtuālu tīkla piekļuvi, kas nodrošina līdzvērtīgu funkcionalitāti.

(61)

Funkcionālo nošķiršanu, kad vertikāli integrētam operatoram pieprasa izveidot uzņēmējdarbības vienības, kuru darbība ir nošķirta, veic ar mērķi panākt pilnīgi līdzvērtīgu piekļuves produktu piedāvājumu visiem nākamā tirgus posma operatoriem, tostarp paša operatora vertikāli integrētajām struktūrvienībām, kas darbojas nākamajā tirgus posmā. Funkcionālā nošķiršana var uzlabot konkurenci vairākos konkrētajos tirgos, ievērojami samazinot diskrimināciju veicinošos faktorus un atvieglojot nediskriminēšanas noteikumu izpildes pārbaudīšanu un panākšanu. Izņēmuma gadījumos funkcionālā nošķiršana var būt pamatots tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ja vairākos attiecīgajos tirgos vēl joprojām nav izdevies panākt faktiski nediskriminējošu attieksmi un ja ir mazas izredzas vai nav izredžu panākt infrastruktūras konkurenci pieņemamā laikā pēc tam, kad ir izmēģināts viens vai vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuri iepriekš tika uzskatīti par piemērotiem. Tomēr ir ļoti svarīgi nodrošināt to, ka, pieprasot funkcionālo nošķiršanu, tiek saglabāti faktori, kas rosina attiecīgo uzņēmumu ieguldīt tīkla attīstībā, un netiek radīta iespējama negatīva ietekme uz patērētāju labklājību. Tas prasa veikt dažādu ar piekļuves tīklu saistītu konkrēto tirgu koordinētu analīzi saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantā izklāstīto tirgus analīzes procedūru. Veicot tirgus analīzi un sīki izstrādājot attiecīgo tiesiskās aizsardzības līdzekli, valsts pārvaldes iestādēm īpaši būtu jāņem vērā produkti, kuru pārvaldība jāuztic atsevišķām uzņēmējdarbības vienībām, ievērojot tīkla paplašināšanas apjomu un tehnoloģiskā progresa pakāpi, kas var būtiski ietekmēt fiksēto un bezvadu pakalpojumu savstarpējo aizstājamību. Lai novērstu konkurences traucēšanu iekšējā tirgū, ierosinājumus par funkcionālo nošķiršanu iepriekš būtu jāapstiprina Komisijai.

(62)

Funkcionālās nošķiršanas īstenošana nedrīkst traucēt piemērotu mehānismu izveidi dažādu nošķirto uzņēmējdarbības vienību koordinācijai, lai nodrošinātu to, ka tiek aizsargātas mātesuzņēmuma ekonomiskās un pārvaldības uzraudzības tiesības.

(63)

Turpmāka elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu iekšējā tirgus integrācija prasa ciešāk koordinēt ex ante regulējuma piemērošanu, kas paredzēts ES regulējumā attiecībā uz elektroniskajām komunikācijām.

(64)

Ja vertikāli integrēts uzņēmums nolemj nodot ievērojamu daļu vietējā piekļuves tīkla aktīvu vai visus minētos aktīvus atsevišķai uzņēmējdarbības vienībai, kam ir cits īpašnieks, vai izveidot atsevišķu uzņēmējdarbības vienību, kas darbojas ar piekļuves produktiem, valsts pārvaldes iestādei ir jānovērtē plānotā darījuma ietekme uz visiem pašreizējiem pienākumiem, kas regulēšanas vajadzībām uzlikti vertikāli integrētam operatoram, lai nodrošinātu jaunās kārtības atbilstību Direktīvai 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) un Direktīvai 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva). Attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei ir jāveic jauna to tirgu analīze, kurā darbojas nošķirtā uzņēmējdarbības vienība, un attiecīgi jāuzliek, jāsaglabā, jāmaina vai jāatceļ minētie pienākumi. Šajā nolūkā valsts pārvaldes iestādei ir jābūt iespējai pieprasīt informāciju no uzņēmuma.

(65)

Kaut gan zināmos apstākļos valsts pārvaldes iestādei ir lietderīgi uzlikt pienākumus operatoriem, kuriem nav būtiskas ietekmes tirgū, lai izpildītu tādus mērķus kā pakalpojumu savstarpēja savienojamība un savietojamība, tomēr ir jānodrošina tas, ka šādus pienākumus uzliek saskaņā ar ES tiesisko regulējumu un jo īpaši ar tajā paredzētajām paziņošanas procedūrām.

(66)

Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt īstenošanas pasākumus, ņemot vērā vajadzību pielāgot tirgus un tehnoloģiju attīstībai I pielikumā izklāstītos nosacījumus par piekļuvi ciparu televīzijas un radio pakalpojumiem. Tas pats attiecas arī uz II pielikumā iekļauto obligāto kritēriju sarakstu, kas ir jāpublisko, lai izpildītu noteikumu par pārredzamību.

(67)

Atvieglojot tirgus dalībnieku piekļuvi radiofrekvenču resursiem, tiks novērsti šķēršļi ienākšanai tirgū. Turklāt tehnoloģiskā progresa rezultātā mazinās kaitīgu traucējumu risks konkrētās frekvenču joslās, un tāpēc mazinās vajadzība iegūt individuālas izmantošanas tiesības. Tāpēc elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšanai lietotā radiofrekvenču spektra izmantošanas nosacījumi jāiekļauj vispārējās atļaujās, ja vien, ņemot vērā spektra izmantošanu, aizsardzībai pret kaitīgiem traucējumiem, pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanai, efektīvu spektra izmantošanas nodrošināšanai vai konkrēta vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanai nav vajadzīgas individuālas tiesības. Lēmumi par individuālu tiesību nepieciešamību ir jāpieņem pārredzamā un samērīgā veidā.

(68)

Ieviešot pakalpojumu un tehnoloģiju neitralitātes prasības attiecībā uz lietošanas tiesību piešķiršanu, vienlaikus nodrošinot iespējas nodot tiesības uzņēmumu starpā, būtu jāpalielina brīvība un līdzekļi izplatīt elektronisko sakaru pakalpojumus sabiedrībai, tādā veidā veicinot arī vispārējas ieinteresētības mērķu sasniegšanu. Tomēr dažus vispārējo interešu pienākumus, kas apraides organizācijām uzlikti attiecībā uz audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniegšanu, var likt piemērot konkrētus lietošanas tiesību piešķiršanas kritērijus, ja šķiet būtiski sasniegt konkrētu vispārējas ieinteresētības mērķi, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Procedūrām, kas saistītas ar vispārējas ieinteresētības mērķu sasniegšanu, jebkuros apstākļos ir jābūt pārredzamām, objektīvām, samērīgām un nediskriminējošām.

(69)

Ir jānosaka netirgojamu individuālo izmantošanas tiesību derīguma termiņš, ņemot vērā to, ka tās ierobežo brīvu piekļuvi radiofrekvencēm. Ja izmantošanas tiesībās ir iekļauts noteikums par to termiņa pagarināšanu, valsts kompetentajām iestādēm vispirms ir jāveic pārskatīšana, kura ietver sabiedrisko apspriešanu, ņemot vērā tirgus, pārklājuma un tehnoloģiju attīstību. Ņemot vērā to, ka spektrs ir ierobežots resurss, ir regulāri jāpārskata uzņēmumiem piešķirtās individuālās tiesības. Veicot minēto pārskatīšanu, valsts kompetentajām iestādēm ir jāpanāk līdzsvars starp tiesību turētāju interesēm un vajadzību veicināt radiofrekvenču spektra tirdzniecības ieviešanu, kā arī spektra elastīgāku izmantošanu, iespējami vairāk izsniedzot vispārējas atļaujas.

(70)

Maznozīmīgi tiesību un pienākumu grozījumi ir tādi grozījumi, kuri ir galvenokārt administratīvi, nemaina vispārējo atļauju būtiskās iezīmes un individuālās izmantošanas tiesības un tādējādi nevar radīt salīdzinošas priekšrocības citiem uzņēmumiem.

(71)

Valsts kompetentām iestādēm ir jābūt pilnvarotām panākt radiofrekvenču spektra faktisku izmantošanu un gadījumos, kad spektra resursi netiek izmantoti, rīkoties tā, lai novērstu izmantošanas tiesību uzkrāšanu, kas kavē konkurenci un varētu traucēt jauna dalībnieka ienākšanu tirgū.

(72)

Valsts pārvaldes iestādēm vajadzētu būt tiesīgām efektīvi rīkoties, lai pārraudzītu un panāktu ar vispārējām atļaujām vai izmantošanas tiesībām saistītu noteikumu un nosacījumu ievērošanu, tostarp tiesīgām piemērot efektīvas finansiālas vai administratīvas sankcijas par šo noteikumu un nosacījumu pārkāpumiem.

(73)

Nosacījumos, kurus var piemērot atļaujām, būtu jāiekļauj konkrēti nosacījumi, ar kuriem reglamentē pieejamību lietotājiem ar invaliditāti un nepieciešamību valsts iestādēm un ārkārtas situāciju dienestiem sazināties savā starpā un ar plašu sabiedrību pirms lielām katastrofām, to laikā un pēc tām. Tāpat, ņemot vērā tehnisko inovāciju nozīmību, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izsniegt atļaujas spektra izmantošanai eksperimentālos nolūkos, paredzot tajās īpašus ierobežojumus un nosacījumus, kurus pamato šādu tiesību eksperimentālais raksturs.

(74)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 2887/2000 (2000. gada 18. decembris) par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai (15) bija lietderīga tirgus atvēršanas sākotnējā posmā. Direktīvā 2002/21/EK (pamatdirektīva) Komisija ir aicināta pārraudzīt pāreju no 1998. gada tiesiskā regulējuma uz 2002. gada regulējumu un piemērotā brīdī ierosināt priekšlikumus par minētās regulas atcelšanu. Saskaņā ar 2002. gada regulējumu valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums analizēt vairumtirdzniecības tirgu atsaistītai piekļuvei metāla vadu līnijām un apakšlīnijām platjoslas un balss pakalpojumu nodrošināšanai, kā noteikts Ieteikumā par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem. Tā kā visas dalībvalstis vismaz vienreiz ir veikušas šā tirgus analīzi un ir ieviesti attiecīgie pienākumi, kuru pamatā ir 2002. gada regulējums, Regula (EK) Nr. 2887/2000 ir kļuvusi nevajadzīga, un tāpēc tā būtu jāatceļ.

(75)

Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva), Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) un Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju izsniegšanas direktīva) īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (16).

(76)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt ieteikumus un/vai īstenošanas pasākumus attiecībā uz paziņojumiem saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 7. pantu; saskaņošanu spektra un numerācijas jomā, kā arī ar tīklu un pakalpojumu drošību saistītos jautājumos; attiecīgo produktu un pakalpojumu tirgu noteikšanu; vairāku valstu tirgu noteikšanu; standartu ieviešanu un tiesiskā regulējuma noteikumu saskaņotu piemērošanu. Tāpat Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt īstenošanas pasākumus, lai Piekļuves direktīvas I un II pielikumu pielāgotu tirgus un tehnoloģijas attīstībai. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus minēto direktīvu elementus, inter alia, pievienojot jaunus nebūtiskus elementus, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru,

1.

Direktīvas 1. pantu groza šādi:

2.

Direktīvas 2. pantu groza šādi:

3.

Direktīvas 3. pantu groza šādi:

4.

Direktīvas 4. pantu groza šādi:

5.

Direktīvas 5. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus, sniedz visu informāciju, tostarp finanšu informāciju, kura nepieciešama valsts pārvaldes iestādēm, lai tās varētu panākt atbilstību šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumiem vai saskaņā ar tām pieņemtiem lēmumiem. Jo īpaši valsts pārvaldes iestādēm ir tiesības pieprasīt, lai šie uzņēmumi sniedz informāciju par tīklu vai pakalpojumu turpmāku attīstību, kas varētu ietekmēt vairumtirdzniecības pakalpojumus, kurus tie dara pieejamus konkurentiem. Uzņēmumiem, kam ir būtiska tirgus ietekme vairumtirdzniecības tirgos, var arī pieprasīt sniegt grāmatvedības datus par mazumtirdzniecības tirgiem, kas ir saistīti ar minētajiem vairumtirdzniecības tirgiem.

Uzņēmumi pēc pieprasījuma nekavējoties sniedz šādu informāciju, ievērojot valsts pārvaldes iestādes norādītos termiņus un detalizētības pakāpi. Valsts pārvaldes iestādes pieprasītā informācija ir samērīga ar iestādes veicamo uzdevumu. Valsts pārvaldes iestāde norāda iemeslus, kas pamato informācijas pieprasījumu un rīkojas ar minēto informāciju saskaņā ar 3. punktu.”

6.

Direktīvas 6. un 7. pantu aizstāj ar šādiem pantiem:

“6. pants

Apspriešanas un pārredzamības mehānisms

Izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 7. panta 9. punkts, 20. vai 21. pants, dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes dod ieinteresētajām pusēm iespēju pieņemamā termiņā izteikt komentārus par pasākuma projektu, ja minētās iestādes plāno saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām veikt pasākumus, vai arī plāno noteikt ierobežojumus saskaņā ar 9. panta 3. punktu un 9. panta 4. punktu, un kam ir būtiska ietekme uz konkrēto tirgu.

Valsts pārvaldes iestādes dara zināmas valstī piemērojamās apspriešanas procedūras.

Dalībvalstis nodrošina vienota informācijas centra izveidi, ar kura starpniecību ir pieejamas visas pašreizējās apspriešanas.

Valsts pārvaldes iestāde publisko apspriešanas rezultātus, izņemot gadījumus, kad informācija ir konfidenciāla saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti.

7. pants

Elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus konsolidācija

1.   Pildot uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām, valsts pārvaldes iestādes maksimāli ņem vērā 8. pantā izklāstītos mērķus, ciktāl tie attiecas uz iekšējā tirgus darbību.

2.   Valsts pārvaldes iestādes, pārskatāmi sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju un BEREC, veicina iekšējā tirgus attīstību, lai nodrošinātu šīs direktīvas un īpašo direktīvu noteikumu konsekventu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tālab tās jo īpaši sadarbojas ar Komisiju un BEREC, lai noteiktu instrumentus un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir vislabāk piemēroti konkrētu situāciju risināšanai tirgū.

3.   Izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 7.b pantu pieņemtajos ieteikumos vai pamatnostādnēs ir paredzēts citādi, ja valsts pārvaldes iestāde pēc 6. pantā minētās apspriešanas beigām plāno veikt pasākumu:

tā saskaņā ar 5. panta 3. punktu pasākuma projektu vienlaikus dara pieejamu Komisijai, BEREC un valsts pārvaldes iestādēm citās dalībvalstīs, pievienojot pasākuma pamatojumu, un informē par to Komisiju, BEREC un pārējās valsts pārvaldes iestādes. Valsts pārvaldes iestādes, BEREC un Komisija viena mēneša laikā var iesniegt komentārus attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei. Viena mēneša termiņu nevar pagarināt.

4.   Ja plānotā pasākuma, uz kuru attiecas 3. punkts, mērķis ir:

un šis pasākums ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm, un ja Komisija ir norādījusi valsts pārvaldes iestādei, ka tā uzskata, ka plānotais pasākums radītu šķērsli vienotajam tirgum vai ka tai ir radušās nopietnas šaubas par tā saderību ar Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši 8. pantā minētajiem mērķiem, pasākuma projektu nepieņem vēl divus mēnešus. Šo termiņu nevar pagarināt. Komisija šādā gadījumā informē pārējās valsts pārvaldes iestādes par tās iebildumiem.

5.   Šā panta 4. punktā minētajā divu mēnešu termiņā Komisija var:

Komisija pirms lēmuma pieņemšanas maksimāli ņem vērā BEREC atzinumu. Lēmumam pievieno sīki izstrādātu un objektīvu analīzi par to, kāpēc Komisija uzskata, ka pasākuma projektu nevajadzētu pieņemt, pievienojot konkrētus priekšlikumus par pasākuma projekta grozīšanu.

6.   Ja Komisija saskaņā ar 5. punktu ir pieņēmusi lēmumu, ar ko attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei pieprasa atcelt pasākuma projektu, valsts pārvaldes iestāde sešos mēnešos pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas dienas groza vai atceļ minēto pasākuma projektu. Ja pasākuma projektu groza, valsts pārvaldes iestāde saskaņā ar 6. pantā minētajām procedūrām organizē sabiedrisku apspriešanu un saskaņā ar 3. punkta noteikumiem atkārtoti paziņo Komisijai grozīto pasākuma projektu.

7.   Attiecīgā valsts pārvaldes iestāde maksimāli ņem vērā citu valsts pārvaldes iestāžu, BEREC un Komisijas komentārus, un, izņemot 4. punktā un 5. punkta a) apakšpunktā minētos gadījumus, tā var pieņemt grozīto pasākuma projektu un, ja tā pasākuma projektu pieņem, par to paziņo Komisijai.

8.   Valsts pārvaldes iestāde paziņo Komisijai un BEREC visus pieņemtos galīgos pasākumus, uz ko attiecas 7. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkts.

9.   Ja valsts pārvaldes iestāde uzskata, ka ir steidzama vajadzība rīkoties, lai nodrošinātu konkurenci un aizsargātu lietotāju intereses, tā, atkāpjoties no 3. un 4. punktā izklāstītās procedūras, var nekavējoties pieņemt samērīgus un provizoriskus pasākumus. Tā tūlīt paziņo Komisijai, citām valsts pārvaldes iestādēm un BEREC minētos pasākumus, izklāstot to pilnīgu pamatojumu. Uz valsts pārvaldes iestādes lēmumu šādus pasākumus padarīt par pastāvīgiem vai pagarināt laikposmu, kādā tie ir piemērojami, attiecas 3. un 4. punkts.”

7.

Iekļauj šādus pantus:

“7.a pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļu konsekventas piemērošanas procedūra

1.   Ja plānotā pasākuma, uz kuru attiecas 7. panta 3. punkts, mērķis ir uzlikt, grozīt vai atcelt kādu operatora pienākumu, piemērojot šīs direktīvas 16. pantu saistībā ar Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 5. pantu un 9. līdz 13. pantu un Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 17. pantu, Komisija var šīs direktīvas 7. panta 3. punktā paredzētajā viena mēneša termiņā darīt zināmu attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei un BEREC iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka pasākuma projekts radītu šķēršļus vienotajam tirgum, vai savas nopietnās bažas par tā atbilstību Kopienas tiesību aktiem. Šādā gadījumā pasākuma projektu nepieņem vēl trīs mēnešus pēc Komisijas paziņojuma.

Ja šāds paziņojums netiek sniegts, attiecīgā valsts pārvaldes iestāde var pieņemt pasākuma projektu, maksimāli ņemot vērā jebkādas piezīmes, ko izteikusi Komisija, BEREC vai kāda cita valsts pārvaldes iestāde.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā trīs mēnešu termiņā Komisija, BEREC un attiecīgā valsts pārvaldes iestāde cieši sadarbojas nolūkā konstatēt vispiemērotākos un visefektīvākos pasākumus saistībā ar 8. pantā noteiktajiem mērķiem, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā tirgus dalībnieku viedokļus un nepieciešamību nodrošināt konsekventas regulatīvās prakses izstrādi.

3.   Sešās nedēļās no 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa sākuma BEREC, pieņemot lēmumu ar tās locekļu vairākumu, sniedz atzinumu par 1. punktā minēto Komisijas paziņojumu, norādot, vai tā uzskata, ka pasākuma projekts būtu jāgroza vai jāatsauc, un attiecīgā gadījumā šajā sakarā iesniedz konkrētus priekšlikumus. Šis atzinums ir pamatots, un to dara publiski pieejamu.

4.   Ja BEREC savā atzinumā piekrīt Komisijas nopietnajām bažām, tā cieši sadarbojas ar attiecīgo valsts pārvaldes iestādi nolūkā konstatēt vispiemērotāko un visefektīvāko pasākumu. Pirms 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa beigām valsts pārvaldes iestāde var:

5.   Ja BEREC nepiekrīt Komisijas nopietnajām bažām vai nesniedz atzinumu, vai ja valsts pārvaldes iestāde groza vai patur spēkā pasākuma projektu saskaņā ar 4. punktu, tad viena mēneša laikā pēc 1. punktā minētā trīs mēnešu termiņa beigām un maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, ja tāds ir, Komisija var:

6.   Viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija sniegusi ieteikumu saskaņā ar 5. punkta a) apakšpunktu vai atcēlusi atrunas saskaņā ar 5. punkta b) apakšpunktu, attiecīgā valsts pārvaldes iestāde informē Komisiju un BEREC pieņemto galīgo pasākumu.

Šo termiņu var pagarināt, lai valsts pārvaldes iestāde varētu veikt sabiedrisku apspriešanu saskaņā ar 6. pantu.

7.   Ja valsts pārvaldes iestāde nolemj negrozīt un neatsaukt pasākuma projektu, pamatojoties uz ieteikumu, kas sniegts saskaņā ar 5. punkta a) apakšpunktu, tā pamato savu lēmumu.

8.   Valsts pārvaldes iestāde var atsaukt pasākuma projektu jebkurā procedūras posmā.

7.b pants

Īstenošanas noteikumi

1.   Komisija pēc sabiedriskām apspriešanām un apspriedēm ar valsts pārvaldes iestādēm, kā arī maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, var pieņemt ieteikumus un/vai pamatnostādnes saistībā ar 7. pantu, kurās noteikta paziņojumu forma, saturs un detalizētības pakāpe saskaņā ar 7. panta 3. punktu, apstākļi, kādos šādi paziņojumi netiktu pieprasīti, kā arī plānotie termiņi.

2.   Pasākumus, kas minēti 1. punktā, pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.”

8.

Direktīvas 8. pantu groza šādi:

9.

Iekļauj šādu pantu:

“8.a pants

Radiofrekvenču spektra politikas stratēģiska plānošana un saskaņošana

1.   Dalībvalstis sadarbojas gan savstarpēji, gan ar Komisiju radiofrekvenču spektra izmantošanas stratēģiskajā plānošanā, koordinēšanā un saskaņošanā Eiropas Kopienā. Šai nolūkā tās, inter alia, ņem vērā arī tautsaimniecības, drošības, veselības un sabiedrības intereses, vārda brīvību, ES politikas kultūras, zinātniskos, sociālos un tehniskos aspektus, kā arī radiofrekvenču spektra lietotāju kopienu dažādās intereses, lai uzlabotu radiofrekvenču spektra lietošanu un izvairītos no kaitīgiem traucējumiem.

2.   Sadarbojoties savā starpā un ar Komisiju, dalībvalstis veicina radiofrekvenču spektra politikas pieeju koordinēšanu Eiropas Kopienā un, attiecīgā gadījumā, saskaņotus nosacījumus attiecībā uz radiofrekvenču spektra pieejamību un efektīvu izmantošanu, kas vajadzīga elektronisko sakaru iekšējā tirgus izveidei un darbībai.

3.   Komisija, maksimāli ņemot vērā atzinumu, ko sniegusi Radiofrekvenču spektra politikas grupa (RSPG), kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2002/622/EK (2002. gada 26. jūlijs), ar ko izveido radiofrekvenču spektra politikas grupu (19), atzinumu, var iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei tiesību aktu priekšlikumus par daudzgadu radiofrekvenču spektra politikas programmu izveidi. Šādās programmās saskaņā ar šo direktīvu un īpašajām direktīvām izklāsta politikas ievirzes un mērķus attiecībā uz radiofrekvenču spektra izmantošanas stratēģisko plānošanu un saskaņošanu.

4.   Gadījumos, kad tas vajadzīgs nolūkā nodrošināt Eiropas Kopienas interešu efektīvu koordinēšanu starptautiskajās organizācijās, kas ir kompetentas radiofrekvenču spektra jautājumos, Komisija, maksimāli ņemot vērā RSPG atzinumu, var ierosināt Eiropas Parlamentam un Padomei kopējus politikas mērķus.

10.

Direktīvas 9. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“9. pants

Elektronisko komunikāciju pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pārvaldība

1.   Ņemot vērā to, ka radiofrekvences ir sabiedriski resursi, kuriem ir svarīga sociālā, kultūras un ekonomiskā vērtība, dalībvalstis savā teritorijā nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pilnvērtīgu pārvaldību saskaņā ar 8. un 8.a pantu. Tās nodrošina, ka šādu radiofrekvenču spektra iedalīšana elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām un vispārēju atļauju vai individuālu izmantošanas tiesību izdošana šādām radiofrekvencēm, ko veic kompetentas valsts iestādes, ir pamatota ar objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem.

Piemērojot šo pantu, dalībvalstis ievēro attiecīgos starptautiskos nolīgumus, tostarp ITU radiosakaru noteikumus, un var ņemt vērā sabiedriskas kārtības apsvērumus.

2.   Dalībvalstis veicina radiofrekvenču izmantošanas saskaņošanu visā Kopienā atbilstīgi vajadzībai nodrošināt to faktisku un efektīvu izmantošanu un lai nodrošinātu izdevīgumu patērētājiem, piemēram, apjomradītus ietaupījumus un pakalpojumu savstarpējo savietojamību. Šādi rīkojoties, tās darbojas saskaņā ar 8.a pantu un Lēmumu Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmums).

3.   Ja vien šā punkta otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina to, ka visu veidu tehnoloģijas, ko izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, var izmantot radiofrekvenču joslās, kuras saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem pasludinātas kā pieejamas elektronisko komunikāciju pakalpojumiem.

Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz elektronisko komunikāciju pakalpojumiem izmantotajiem radiotīklu vai bezvadu piekļuves tehnoloģiju veidiem, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi, lai:

4.   Ja vien šā punkta otrajā daļā nav paredzēts citādi, dalībvalstis nodrošina to, ka visu veidu elektronisko komunikāciju pakalpojumus var sniegt radiofrekvenču joslās, kuras attiecīgās valsts radiofrekvenču sadalījuma plānā saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem pasludinātas kā pieejamas elektronisko komunikāciju pakalpojumiem. Tomēr dalībvalstis var paredzēt samērīgus un nediskriminējošus ierobežojumus attiecībā uz sniedzamo elektronisko komunikāciju pakalpojumu veidiem, tostarp vajadzības gadījumā nolūkā izpildīt kādu ITU radiosakaru noteikumu prasību.

Pasākumi, ar ko nosaka, ka elektronisko sakaru pakalpojuma sniegšanai jāizmanto konkrēta, elektronisko sakaru pakalpojumiem pieejams spektrs, ir pamatoti, ja ar to palīdzību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem īsteno dalībvalstu noteiktu vispārējas ieinteresētības mērķi, piemēram, bet ne tikai:

Pasākumu, ar ko aizliedz sniegt jebkādu citu elektronisko sakaru pakalpojumu konkrētā spektrā, var noteikt vienīgi tad, ja to pamato vajadzība nodrošināt aizsardzību cilvēku drošības pakalpojumiem. Dalībvalstis izņēmuma kārtā var arī paplašināt šādu pasākumu, lai sasniegtu citus vispārējas ieinteresētības mērķus, ko dalībvalstis nosaka saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

5.   Dalībvalstis regulāri pārskata 3. un 4. punktā minēto ierobežojumu nepieciešamību un nodod atklātībai šādu pārskatu rezultātus.

6.   Šā panta 3. un 4. punktu piemēro spektra iedalījumam elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām, vispārēju atļauju izsniegšanai un radiofrekvenču individuālo izmantošanas tiesību piešķiršanai pēc 2011. gada 25. maija.

Uz spektra iedalījumu, vispārējām atļaujām un individuālajām izmantošanas tiesībām, kas jau pastāvēja līdz 2011. gada 25. maijam, attiecas 9.a pants.

7.   Neskarot īpašo direktīvu noteikumus un ņemot vērā attiecīgos valstu apstākļus, dalībvalstis var paredzēt noteikumus, lai novērstu spektra izmantošanas tiesību uzkrāšanu, jo īpaši nosakot izmantošanas tiesību turētājam stingrus termiņus šo tiesību efektīvai izmantošanai un termiņu neievērošanas gadījumā piemērojot sankcijas, tostarp finanšu sankcijas vai tiesību anulēšanu. Minētos noteikumus izveido un piemēro samērīgi, nediskriminējoši un pārskatāmi.”

11.

Iekļauj šādus pantus:

“9.a pants

Spēkā esošo tiesību ierobežojumu pārskatīšana

1.   Piecu gadu laikposmā, kas sākas 2011. gada 25. maijā, dalībvalstis var atļaut radiofrekvenču izmantošanas tiesību turētājiem, kuriem šādas tiesības piešķirtas pirms minētās dienas un kuras būs spēkā vismaz piecus gadus pēc tās, iesniegt kompetentajai valsts iestādei pieteikumu atkārtoti izvērtēt viņiem piešķirto tiesību ierobežojumus saskaņā ar 9. panta 3. un 4. punktu.

Pirms šāda lēmuma pieņemšanas kompetentā valsts iestāde paziņo tiesību turētājam par ierobežojumu atkārtotu izvērtēšanu, norādot tiesību apjomu pēc atkārtotas izvērtēšanas un ļaujot viņam pieņemamā termiņā atsaukt pieteikumu.

Ja tiesību turētājs atsauc pieteikumu, tiesības nemainās līdz dienai, kad tās zaudē spēku, vai arī līdz piecu gadu laikposma beigām, atkarībā no tā, kura diena ir agrāk.

2.   Pēc 1. punktā minētā piecu gadu laikposma beigām dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka 9. panta 3. un 4. punktu piemēro visām pārējām vispārējām atļaujām vai individuālajām izmantošanas tiesībām un spektra iedalījumam elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām, kas pastāvēja 2011. gada 25. maijā.

3.   Piemērojot šo pantu, dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus godīgas konkurences veicināšanai.

4.   Piemērojot šo pantu pieņemtais pasākums nav nodrošinājums jaunām lietošanas tiesībām, un tādējādi uz to neattiecas attiecīgie 5. panta 2. punkta noteikumi Direktīvā 2002/20/EK (Atļauju piešķiršanas direktīva).

9.b pants

Individuālo radiofrekvenču izmantošanas tiesību nodošana vai iznomāšana

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi saskaņā ar radiofrekvenču izmantošanai izvirzītajiem nosacījumiem un attiecīgās valsts procedūrām var nodot vai iznomāt citiem uzņēmumiem individuālās tiesības izmantot radiofrekvences joslās, attiecībā uz kurām tas ir paredzēts saskaņā ar 3. punktu pieņemtajos īstenošanas pasākumos.

Arī attiecībā uz citām joslām dalībvalstis var paredzēt, ka uzņēmumi saskaņā ar attiecīgās valsts procedūru nodod vai iznomā citiem uzņēmumiem individuālās tiesības izmanto radiofrekvences.

Individuālajās radiofrekvenču izmantošanas tiesības turpina piemērot pēc tiesību nodošanas vai iznomāšanas, ja vien kompetenta valsts iestāde nav noteikusi citādi.

Dalībvalstis var arī noteikt, ka šis punkts neattiecas uz gadījumiem, kad uzņēmuma individuālās tiesības izmantot radiofrekvences sākotnēji ir iegūtas bez maksas.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmuma nodoms nodot radiofrekvenču izmantošanas tiesības, kā arī veiktā nodošana tiek saskaņā ar valsts procedūrām paziņota kompetentajām valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par individuālo radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķīrumiem, un darīta zināma atklātībai. Ja radiofrekvenču izmantošana ir saskaņota, piemērojot Lēmumu Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmums) vai citus Kopienas tiesību aktus, šādu nodošanu veic atbilstīgi saskaņotas izmantošanas principiem.

3.   Komisija var pieņemt atbilstošus īstenošanas pasākumus, lai identificētu joslas, attiecībā uz kurām uzņēmumi var savstarpēji nodot vai iznomāt tiesības izmantot radiofrekvences. Šie pasākumi neattiecas uz frekvencēm, kuras izmanto apraidei.

Šos tehniskos īstenošanas pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”

12.

Direktīvas 10. pantu groza šādi:

13.

Direktīvas 11. pantu groza šādi:

14.

Direktīvas 12. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“12. pants

Elektronisko sakaru tīklu nodrošinātāju tīkla elementu un saistītu iekārtu līdzāsatrašanās un koplietošana

1.   Ja uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus, saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesības uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem valsts īpašuma vai privātīpašuma, vai tas var izmantot procedūru īpašuma atsavināšanai vai izmantošanai, valsts pārvaldes iestādēm, pilnībā ņemot vērā proporcionalitātes principu, ir tiesības noteikt šādu iekārtu vai īpašuma, tostarp ēku, ievadu ēkās, ēku iekšējo instalāciju, stabu, antenu, torņu un citu atbalsta konstrukciju, kabeļu šahtu, cauruļvadu, kabeļu aku un sadales punktu koplietošanu.

2.   Dalībvalstis var prasīt, lai 1. punktā minēto tiesību turētāji atļauj iekārtu vai īpašuma koplietošanu (tostarp fizisku līdzāsatrašanos) vai veic pasākumus, ar ko atvieglotu valsts pasūtījuma darbu koordinēšanu, lai aizsargātu vidi, sabiedrības veselību, sabiedrības drošību vai izpildītu pilsētplānošanas un valsts mēroga plānošanas mērķus, un to var darīt tikai pēc atbilstīga sabiedriskās apspriešanās laikposma, kurā visām ieinteresētajām pusēm dod iespēju paust viedokli. Šādā koplietošanas vai koordinēšanas procedūrā var ietvert noteikumus par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka valstu iestādes pēc piemērota perioda, kad ir veikta sabiedriskā apspriešana, kuras laikā visām ieinteresētajām pusēm ir iespēja paust savu viedokli, ir pilnvarotas arī uzlikt 1. punktā minēto tiesību turētājiem un/vai šādas instalācijas īpašniekam pienākumu kopīgi lietot iekšējo instalāciju ēkās vai līdz pirmajam koncentrēšanas vai sadales punktam, ja tas atrodas ārpus ēkas, ja to pamato apstāklis, ka šādas infrastruktūras dublēšana būtu ekonomiski neefektīva vai fiziski nepraktiska. Šādi koplietošanas vai saskaņošanas pasākumi var ietvert noteikumus par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali, attiecīgā gadījumā veicot korekcijas atkarībā no riska.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās valsts iestādes prasīt, lai uzņēmumi pēc kompetento iestāžu lūguma sniedz vajadzīgo informāciju, lai kompetentās iestādes kopā ar valsts pārvaldes iestādēm varētu izstrādāt detalizētu kopsavilkumu par 1. punktā minēto iekārtu būtību, pieejamību un ģeogrāfisko atrašanās vietu un darīt to pieejamu ieinteresētajām pusēm.

5.   Pasākumi, ko valstu pārvaldes iestādes veic saskaņā ar šo pantu, ir objektīvi, pārskatāmi, nediskriminējoši un samērīgi. Attiecīgos gadījumos šos pasākumus veic sadarbībā ar vietējām iestādēm.”

15.

Iekļauj šādu nodaļu:

“IIIa NODAĻA

TĪKLU UN PAKALPOJUMU DROŠĪBA UN INTEGRITĀTE

13.a pants

Drošība un integritāte

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kuri nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, veic piemērotus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai atbilstīgi pārvarētu tīklu un pakalpojumu drošības apdraudējumus. Ņemot vērā jaunākos tehniskos sasniegumus, ar šiem pasākumiem nodrošina novērtētajam riskam atbilstīgu drošības pakāpi. Jo īpaši veic pasākumus, lai novērstu un mazinātu drošības incidentu ietekmi uz lietotājiem vai savienotajiem tīkliem.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina publisko sakaru tīklus, veic atbilstīgus pasākumus, lai garantētu tīklu integritāti, tādējādi šajos tīklos nodrošinot pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, paziņo kompetentajai valsts pārvaldes iestādei par drošības vai integritātes pārkāpumiem, kas ir būtiski ietekmējuši tīklu darbību vai pakalpojumu sniegšanu.

Vajadzības gadījumā attiecīgā valsts pārvaldes iestāde informē citu dalībvalstu valsts pārvaldes iestādes un Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA). Attiecīgā valsts pārvaldes iestāde var informēt sabiedrību, vai arī prasīt, ka to dara attiecīgie uzņēmumi, ja tā uzskata, ka pārkāpuma publiskošana ir sabiedrības interesēs.

Attiecīgā valsts pārvaldes iestāde iesniedz Komisijai un ENISA kopsavilkuma ziņojumu par saņemtajiem paziņojumiem un saskaņā ar šo punktu veikto rīcību.

4.   Komisija, pilnībā ņemot vērā ENISA atzinumu, var pieņemt attiecīgus tehniskus īstenošanas pasākumus, lai saskaņotu 1., 2. un 3. punktā minētos pasākumus, tostarp pasākumus, ar ko nosaka paredzēto paziņojumu apstākļus, veidu un piemērojamās procedūras. Minēto tehniskās īstenošanas pasākumu pamatā pēc iespējas lielākā mērā ir Eiropas un starptautiskie standarti, un tie neliedz dalībvalstīm pieņemt papildu prasības, tiecoties sasniegt 1. un 2. punktā izklāstītos mērķus.

Šos īstenošanas pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

13.b pants

Īstenošana un izpilde

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka 13.a panta īstenošanas nolūkos kompetentās valsts pārvaldes iestādes ir pilnvarotas izdot saistošas instrukcijas, tostarp attiecībā uz īstenošanas termiņiem, uzņēmumiem, kas nodrošina publisko sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās valsts pārvaldes iestādes ir pilnvarotas pieprasīt, lai uzņēmumi, kas nodrošina publiskos sakaru tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus:

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādēm ir visas vajadzīgās pilnvaras izmeklēt noteikumu neievērošanas gadījumus un to iespaidu uz tīklu drošību un integritāti.

4.   Šie noteikumi neskar šīs direktīvas 3. pantu.”

16.

Direktīvas 14. panta 3. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“3.   Ja uzņēmumam ir būtiska ietekme kādā konkrētā tirgū (pirmajā tirgū), var noteikt, ka tam ir arī būtiska ietekme cieši saistītā tirgū (otrajā tirgū), ja saikne starp abiem tirgiem ir tāda, kas ļauj ietekmi, kas ir pirmajā tirgū, izmantot otrajā tirgū, tādējādi stiprinot uzņēmuma ietekmi tirgū. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 9., 10., 11. un 13. pantu otrajā tirgū var piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai novērstu šādu ietekmēšanu, un – ja šādi aizsardzības līdzekļi izrādās nepietiekami – tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 17. pantu.”

17.

Direktīvas 15. pantu groza šādi:

18.

Direktīvas 16. pantu groza šādi:

19.

Direktīvas 17. pantu groza šādi:

20.

Direktīvas 18. pantu groza šādi:

21.

Direktīvas 19. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“19. pants

Saskaņošanas procedūras

1.   Neskarot šīs direktīvas 9. pantu un Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju piešķiršanas direktīva) 6. un 8. pantu, ja Komisija konstatē, ka atšķirīga to valsts pārvaldes iestāžu regulatīvo uzdevumu īstenošana, kas konkrēti norādīti šajā direktīvā un īpašajās direktīvās, var radīt šķērsli iekšējam tirgum, Komisija var, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, sniegt ieteikumu vai pieņemt lēmumu par šajā direktīvā un īpašajās direktīvās paredzēto noteikumu saskaņotu piemērošanu, lai turpinātu īstenot 8. pantā izklāstītos mērķus.

2.   Ja Komisija sniedz ieteikumu atbilstīgi 1. punktam, tā rīkojas saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

Dalībvalstis nodrošina, lai valsts pārvaldes iestādes, veicot savus uzdevumus, maksimāli ņemtu vērā tādus ieteikumus. Ja valsts pārvaldes iestāde pieņem lēmumu neievērot ieteikumu, tā informē Komisiju, pamatojot savu nostāju.

3.   Atbilstīgi 1. punktam pieņemtajos lēmumos var paredzēt vienīgi saskaņotu vai koordinētu pieeju, lai risinātu šādus jautājumus:

4.   Šā panta 1. punktā minēto lēmumu, kas paredzēts, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

5.   BEREC pēc savas iniciatīvas var sniegt Komisijai ieteikumu par to, vai būtu jāpieņem pasākums atbilstīgi 1. punktam.”

22.

Direktīvas 20. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Ja saistībā ar spēkā esošajiem pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām, rodas domstarpības starp uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus dalībvalstī, vai starp šādiem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem dalībvalstī, kurā izmanto piekļuves un/vai savstarpējā savienojuma pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas vai īpašajām direktīvām, attiecīgā valsts pārvaldes iestāde pēc vienas puses pieprasījuma, neskarot 2. punktu, pieņem saistošu lēmumu, lai izšķirtu domstarpības iespējami īsākajā laikposmā un katrā ziņā četros mēnešos, izņemot ārkārtas apstākļus. Attiecīgā dalībvalsts pieprasa visām pusēm pilnībā sadarboties ar valsts pārvaldes iestādi.”

23.

Direktīvas 21. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“21. pants

Pārrobežu domstarpību izšķiršana

1.   Ja saistībā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām rodas pārrobežu domstarpības starp pusēm dažādās dalībvalstīs un ja domstarpības ir vairāk nekā vienas dalībvalsts valsts pārvaldes iestāžu kompetencē, piemēro 2., 3. un 4. punktā paredzētos noteikumus.

2.   Jebkura puse var nodot domstarpības izskatīšanai attiecīgajā valsts pārvaldes iestādē. Kompetentās valsts pārvaldes iestādes koordinē rīcību, un tām ir tiesības apspriesties ar BEREC, lai konsekventi izšķirtu domstarpības saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem mērķiem.

Jebkādi pienākumi, ko domstarpību risināšanā uzņēmumiem noteikušas valstu pārvaldes iestādes, atbilst šais direktīvai un īpašajām direktīvām.

Ikviena valsts pārvaldes iestāde, kuras kompetencē ir šādu domstarpību izšķiršana, var pieprasīt BEREC pieņemt ieteikumu par rīcību, kas atbilstīgi pamatdirektīvas un/vai īpašo direktīvu noteikumiem jāveic, lai izšķirtu domstarpības.

Ja BEREC iesniegts tāds pieprasījums, visas valsts pārvaldes iestādes, kuru kompetencē ir kāds no domstarpību aspektiem, sagaida BEREC ieteikumu pirms uzsāk darbību domstarpību izšķiršanai. Tas neliedz valsts pārvaldes iestādēm vajadzības gadījumā veikt steidzamus pasākumus.

Attiecībā uz visiem pienākumiem, ko valsts pārvaldes iestādes ir uzlikušas uzņēmumam saistībā ar domstarpību izšķiršanu, ievēro šīs direktīvas vai īpašo direktīvu noteikumus un maksimāli ņem vērā BEREC pieņemto ieteikumu.

3.   Dalībvalstis var paredzēt noteikumu, ka kompetentās valsts pārvaldes iestādes var kopīgi atteikties izšķirt domstarpības, ja pastāv citi mehānismi, tostarp starpniecība, un tie labāk veicinātu domstarpību savlaicīgu izšķiršanu saskaņā ar 8. panta noteikumiem.

Valsts pārvaldes iestādes nekavējoties informē attiecīgās puses. Ja pēc četriem mēnešiem domstarpības nav izšķirtas, ja prasību iesniegusī puse domstarpību izšķiršanu nav nodevusi tiesā un ja kāda no pusēm to pieprasa, valsts pārvaldes iestādes saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem noteikumiem koordinē rīcību, lai izšķirtu domstarpības, maksimāli ņemot vērā BEREC pieņemto ieteikumu.

4.   Šā panta 2. punktā minētā procedūra neliedz pusēm iesniegt prasību tiesā.”

24.

Iekļauj šādu pantu:

“21.a pants

Sankcijas

Dalībvalstis paredz sankcijas, kas piemērojamas par to attiecīgo valstu noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju piemērošanu. Paredzētajām sankcijām jābūt atbilstošām, iedarbīgām, samērīgām un preventīvām. Dalībvalstis līdz 2011. gada 25. maijam paziņo šos noteikumus Komisijai un to nekavējoties informē par visiem turpmākajiem grozījumiem, kas skar šos noteikumus.”

25.

Direktīvas 22. pantu groza šādi:

26.

Svītro 27. pantu.

27.

Svītro I pielikumu.

28.

Direktīvas II pielikumu aizstāj ar šādu pielikumu:

1.

Direktīvas 2. pantu groza šādi:

2.

Direktīvas 4. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Publisko komunikāciju tīklu operatoriem ir tiesības un – ja to pieprasa citi uzņēmumi, kas ir pilnvaroti tā rīkoties saskaņā ar Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju izsniegšanas direktīva) 4. pantu – pienākums risināt sarunas par starpsavienojumu publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanai, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu un savietojamību visā Kopienā. Operatori piekļuvi un starpsavienojumu citiem uzņēmumiem piedāvā ar noteikumiem un nosacījumiem, kas ir saskanīgi ar pienākumiem, ko valsts pārvaldes iestāde uzlikusi, ievērojot 5. līdz 8. pantu.”

3.

Direktīvas 5. pantu groza šādi:

4.

Direktīvas 6. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Ņemot vērā tirgus un tehnoloģijas attīstību, Komisija var pieņemt īstenošanas pasākumus, lai grozītu I pielikumu. Minētos pasākumus, kas paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 14. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.”

5.

Svītro 7. pantu.

6.

Direktīvas 8. pantu groza šādi:

7.

Direktīvas 9. pantu groza šādi:

8.

Direktīvas 12. pantu groza šādi:

9.

Direktīvas 13. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Valsts pārvaldes iestāde saskaņā ar 8. pantu var noteikt pienākumus attiecībā uz izmaksu segšanu un cenu kontroli, tostarp pienākumus par cenu orientāciju uz izmaksām un pienākumus attiecībā uz izmaksu uzskaites sistēmām, lai nodrošinātu savstarpējā savienojuma un/vai piekļuves īpašus veidus, situācijās, kad tirgus analīze parāda, ka efektīvas konkurences trūkums nozīmē to, ka attiecīgais operators var paturēt cenas pārmērīgi augstā līmenī vai piemērot cenu ierobežojumus, kaitējot lietotājiem. Lai veicinātu operatora ieguldījumus, tostarp nākamās paaudzes tīklos, valsts pārvaldes iestādes ņem vērā ieguldījumus, ko operators ir veicis, un ļauj tam gūt samērīgu peļņu no attiecīgā ieguldītā kapitāla, ņemot vērā jebkādus riskus, kas raksturīgi konkrētam jauno tīkla ieguldījumu projektam.”

10.

Iekļauj šādus pantus:

“13.a pants

Funkcionālā nošķiršana

1.   Ja valsts pārvaldes iestāde secina, ka, nosakot saskaņā ar 9. līdz 13. pantu attiecīgus pienākumus, nav izdevies izveidot efektīvu konkurenci un ka ir konstatētas būtiskas un pastāvīgas konkurences problēmas un/vai tirgus nepilnības saistībā ar dažu produktu piekļuvi vairumtirdzniecības tirgum, tā, kā ārkārtas pasākumu, saskaņā ar direktīvas 8. panta 3. punkta otrās daļas noteikumiem var uzlikt vertikāli integrētiem uzņēmumiem pienākumu nodot ar minēto piekļuves produktu vairumtirdzniecības nodrošināšanu saistītas darbības neatkarīgi strādājošai uzņēmējdarbības vienībai.

Minētā uzņēmējdarbības vienība nodrošina piekļuves produktus un pakalpojumus visiem uzņēmumiem, tostarp citām uzņēmējdarbības vienībām mātesuzņēmumā, tādos pašos termiņos un ar tādiem pašiem noteikumiem un nosacījumiem, tostarp attiecībā uz cenu un pakalpojumu līmeni, un ar to pašu sistēmu un procesu palīdzību.

2.   Ja valsts pārvaldes iestāde plāno noteikt pienākumu veikt funkcionālo nošķiršanu, tā iesniedz Komisijai priekšlikumu, kurā ietver:

3.   Tiesību akta projekts ietver šādus elementus:

4.   Saskaņā ar Komisijas lēmumu par pasākuma projektu, kas pieņemts atbilstīgi 8. panta 3. punktam, valsts pārvaldes iestāde saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantā, veic dažādo ar piekļuves tīklu saistīto tirgu koordinētu analīzi. Pamatojoties uz tādu izvērtējumu, valsts pārvaldes iestāde nosaka, saglabā, groza vai atceļ pienākumus saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6. un 7. pantu.

5.   Uzņēmumam, kam noteikts funkcionālās nošķiršanas pienākums, var piemērot ikvienu no 9. līdz 13. pantā norādītajiem pienākumiem kādā no konkrētajiem tirgiem, kurā tas saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantu atzīts par uzņēmumu, kam ir būtiska ietekme tirgū, vai citu Komisijas atļautu pienākumu saskaņā ar 8. panta 3. punktu.

13.b pants

Vertikāli integrētu uzņēmumu brīvprātīga nošķiršana

1.   Uzņēmumi, kuri saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantu ir atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme vienā vai vairākos konkrētajos tirgos, valsts pārvaldes iestādi informē iepriekš un laikus, lai valsts pārvaldes iestāde varētu izvērtēt paredzētās darbības iespaidu, ja tie plāno savus vietējās piekļuves tīkla aktīvus vai to lielu daļu nodot atsevišķam tiesību subjektam, kas nav to īpašumā, vai izveidot atsevišķu uzņēmējdarbības vienību, lai visiem mazumtirdzniecības pakalpojumu sniedzējiem, tostarp šo uzņēmumu mazumtirdzniecības struktūrvienībām, nodrošinātu pilnīgi līdzvērtīgus piekļuves produktus.

Turklāt uzņēmumi valsts pārvaldes iestādei ziņo par visām izmaiņām tādās iecerēs, kā arī par nošķiršanas procesa galarezultātu.

2.   Valsts pārvaldes iestāde novērtē plānotās transakcijas ietekmi uz pašreizējiem pienākumiem, kas regulatīvā nolūkā uzlikti saskaņā ar Direktīvu 2002/21/EK (pamatdirektīva).

Šajā nolūkā valsts pārvaldes iestāde veic dažādo, ar piekļuves tīklu saistīto tirgu koordinētu analīzi saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantā.

Pamatojoties uz šo izvērtējumu, valsts pārvaldes iestāde uzliek, saglabā, groza vai atceļ pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6. un 7. pantu.

3.   Juridiski un/vai funkcionāli nošķirtajai uzņēmējdarbības vienībai var piemērot ikvienu no 9. līdz 13. pantā norādītajiem pienākumiem kādā no konkrētajiem tirgiem, kurā tā ir atzīta par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 16. pantu, vai jebkādu citu Komisijas atļautu pienākumu saskaņā ar 8. panta 3. punktu.”

11.

Direktīvas 14. pantu groza šādi:

12.

Direktīvas II pielikumu groza šādi:

1.

Direktīvas 2. panta 2. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“2.   Piemēro arī šādu definīciju:

“vispārējā atļauja” ir tiesiskais regulējums, ko saskaņā ar šo direktīvu izveidojusi dalībvalsts, paredzot tiesības nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus un nosakot nozarei specifiskus pienākumus, kas var attiekties uz visiem vai uz atsevišķiem elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu veidiem.”

2.

Direktīvas 3. panta 2. punktam pievieno šādu daļu:

“Uzņēmumiem, kas sniedz pārrobežu elektronisko komunikāciju pakalpojumus uzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs, prasa iesniegt tikai vienu paziņojumu katrā attiecīgā dalībvalstī.”

3.

Direktīvas 5. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“5. pants

Radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības

1.   Dalībvalstis atvieglo radiofrekvenču izmantošanu atbilstīgi vispārējām atļaujām. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var piešķirt individuālas izmantošanas tiesības, lai:

2.   Ja ir nepieciešams piešķirt individuālas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības, dalībvalstis pēc pieprasījuma piešķir šādas tiesības jebkuram uzņēmumam, kas saskaņā ar 3. pantā minēto vispārēju atļauju nodrošina vai izmanto tīklus vai pakalpojumus saskaņā šīs direktīvas 6. un 7. pantu un 11. panta 1. punkta c) apakšpunktu un citiem noteikumiem, kas nodrošina efektīvu šo resursu izmantošanu saskaņā ar Direktīvu 2002/21/EK (pamatdirektīva).

Neskarot īpašos kritērijus un procedūras, ko dalībvalstis noteikušas, lai piešķirtu radiofrekvenču izmantošanas tiesības radio un televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem vispārējas ieinteresētības mērķu īstenošanai saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, šādas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības piešķir ar atvērtu, objektīvu, pārskatāmu, nediskriminējošu un samērīgu procedūru palīdzību un – attiecībā uz radiofrekvencēm – saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9. panta noteikumiem. Izņēmums saistībā ar prasību pēc atvērta procedūras ir iespējams vienīgi tad, ja radiofrekvenču izmantošanas individuālo tiesību piešķiršana radio vai televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem ir svarīga vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanai, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

Piešķirot izmantošanas tiesības, dalībvalstis norāda, vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem tiesību turētājs var nodot šīs tiesības. Attiecībā uz radiofrekvencēm šie noteikumi ir saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9. un 9.b pantu.

Ja dalībvalstis piešķir izmantošanas tiesības uz ierobežotu laikposmu, tā ilgums ir atbilstīgs attiecīgajam pakalpojumam izvirzītā mērķa ziņā, pienācīgi ņemot vērā vajadzību noteikt atbilstīgu laikposmu ieguldījuma amortizācijai.

Ja individuālās radiofrekvenču izmantošanas tiesības ir piešķirtas uz 10 vai vairāk gadiem un ja uzņēmumi nevar šādas tiesības savstarpēji nodot vai iznomāt atbilstīgi Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9.b pantam, valsts kompetentā iestāde nodrošina, ka licences darbības laikā tiek piemēroti un izpildīti individuālo izmantošanas tiesību piešķiršanas kritēriji, jo īpaši pēc tiesību turētāja pamatota pieprasījuma. Ja šie kritēriji vairs nav piemērojami, individuālās izmantošanas tiesības pārveido par vispārēju atļauju radiofrekvenču izmantošanai, par to paziņojot iepriekš un pēc pamatota laikposma beigām, vai arī padara par tādām, ko uzņēmumi var savstarpēji nodot vai iznomāt saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9.b pantu.

3.   Lēmumu par izmantošanas tiesību piešķiršanu pieņem, paziņo un publisko iespējami drīz pēc tam, kad valsts pārvaldes iestāde ir saņēmusi pilnīgu pieteikumu; trīs nedēļās, ja numuri saskaņā ar valsts numerācijas plānu ir iedalīti īpašiem nolūkiem, un sešās nedēļās, ja radiofrekvences saskaņā ar valsts radiofrekvenču plānu ir iedalītas elektronisko sakaru pakalpojumu izmantošanai. Pēdējais termiņš neskar piemērojamos starptautiskos nolīgumus attiecībā uz radiofrekvenču vai orbītas stāvokļu izmantošanu.

4.   Ja pēc apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 6. pantu ir nolemts, ka tiesības izmantot numurus ar īpašu ekonomisko vērtību ir jāpiešķir, organizējot atlasi konkursa kārtībā vai salīdzinošu atlasi, dalībvalstis maksimālo trīs nedēļu laikposmu var pagarināt par vēl trīs nedēļām.

Attiecībā uz konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūrām radiofrekvencēm tiek piemērots 7. pants.

5.   Dalībvalstis neierobežo piešķiramo izmantošanas tiesību daudzumu, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu radiofrekvenču izmantošanu saskaņā ar 7. pantu.

6.   Kompetentās valsts iestādes nodrošina to, ka radiofrekvences tiek efektīvi un faktiski izmantotas saskaņā ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 8. panta 2. punktu un 9. panta 2. punktu. Tās nodrošina to, ka radiofrekvenču izmantošanas tiesību nodošanas vai uzkrāšanas rezultātā netiek traucēta konkurence. Šādiem nolūkiem dalībvalstis var veikt piemērotus pasākumus, piemēram, atļaut radiofrekvenču izmantošanas tiesību pārdošanu vai iznomāšanu.”

4.

Direktīvas 6. pantu groza šādi:

5.

Direktīvas 7. pantu groza šādi:

6.

Direktīvas 10. pantu groza šādi:

7.

Direktīvas 11. panta 1. punktu groza šādi:

8.

Direktīvas 14. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“14. pants

Tiesību un pienākumu grozījumi

1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesības, nosacījumus un procedūras attiecībā uz vispārējām atļaujām un izmantošanas tiesībām vai tiesībām uzstādīt iekārtas var grozīt tikai objektīvi pamatotos gadījumos un samērīgā veidā, vajadzības gadījumā ņemot vērā īpašos nosacījumus, kas piemērojami nododamām radiofrekvenču izmantošanas tiesībām. Ja vien ierosinātie grozījumi nav nebūtiski un par tiem panākta vienošanās ar tiesību vai vispārējās atļaujas turētāju, atbilstīgā veidā sniedz paziņojumu par nolūku izdarīt minētos grozījumus, un ieinteresētajām pusēm, tostarp lietotājiem un patērētājiem, piešķir pietiekamu laikposmu, lai tās varētu izteikt savus viedokļus par piedāvātajiem grozījumiem, kas nav īsāks par četrām nedēļām, izņemot ārkārtas gadījumus.

2.   Dalībvalstis neierobežo vai neanulē tiesības uzstādīt iekārtas vai radiofrekvenču izmantošanas tiesības pirms tā laikposma beigām, uz kuru tās ir piešķirtas, izņemot tad, ja tas ir pamatoti, vajadzības gadījumā saskaņā ar pielikumu un attiecīgajiem valsts tiesību aktiem par tiesību anulēšanas kompensāciju.”

9.

Direktīvas 15. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka visu attiecīgo informāciju par tiesībām, nosacījumiem, procedūrām, maksājumiem, nodevām un lēmumiem, kas attiecas uz vispārējām atļaujām, izmantošanas tiesībām un tiesībām uzstādīt iekārtas, publicē un atjaunina piemērotā veidā, lai šī informācija būtu viegli pieejama visām ieinteresētajām pusēm.”

10.

Direktīvas 17. panta 1. un 2. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

“1.   Neskarot Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) 9.a pantu, dalībvalstis 2009. gada 31. decembrī spēkā esošās vispārējās atļaujas un individuālās izmantošanas tiesības pielāgo šīs direktīvas 5., 6. un 7. panta un pielikuma noteikumiem, vēlākais, līdz 2011. gada 19. decembrī.

2.   Ja 1. punkta piemērošanas rezultātā tiek sašaurinātas tiesības vai paplašinātas jau pastāvošās vispārējās atļaujās un individuālās tiesības, dalībvalstis var pagarināt šo atļauju un tiesību termiņu, ilgākais, līdz 2012. gada 30. septembrim, ja netiek ietekmētas citu uzņēmumu tiesības, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Dalībvalstis par šādu pagarinājumu paziņo Komisijai un norāda tās iemeslus.”

11.

Pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas pielikumu.