(1)

To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstīs, pilnībā ievērojot pamattiesības un jo īpaši neizraidīšanas principu un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (2), ir būtisks elements visaptverošajos centienos risināt nelikumīgas migrācijas problēmas un palielināt nelikumīgo migrantu atgriešanas rādītāju.

(2)

Tas ir nepieciešams, lai vēl efektīvāk darbotos Savienības sistēma to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri uzturas nelikumīgi. Tas ir būtiski, lai saglabātu sabiedrības uzticēšanos Savienības migrācijas un patvēruma politikai un sniegtu atbalstu personām, kurām vajadzīga starptautiskā aizsardzība.

(3)

Dalībvalstīm būtu jāveic visi pasākumi, kas saskaņā ar Direktīvas 2008/115/EK noteikumiem vajadzīgi, lai efektīvi un samērīgi atgrieztu trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1861 (3) un Regulā (ES) 2018/1862 (4) ir noteikti Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveides, darbības un izmantošanas nosacījumi.

(5)

Būtu jāizveido sistēma, ar kuras palīdzību starp dalībvalstīm, kas izmanto SIS, ievērojot Regulu (ES) 2018/1861 var kopīgot informāciju par atgriešanas lēmumiem, kas izdoti attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, un uzraudzīt, vai trešo valstu valstspiederīgie, uz kuriem attiecas minētie lēmumi, ir atstājuši dalībvalstu teritoriju.

(6)

Šī regula neietekmē Direktīvā 2008/115/EK noteiktās trešo valstu valstspiederīgo tiesības un pienākumus. Brīdinājums, kas SIS ievadīts atgriešanas nolūkos, kā tāds nav trešās valsts valstspiederīgā statusa noteikšana dalībvalstu teritorijā, īpaši dalībvalstīs, kuras nav brīdinājuma ievadītāja SIS dalībvalsts.

(7)

Brīdinājumiem par atgriešanu, kas ievadīti SIS, un apmaiņai ar papildinformāciju par minētajiem brīdinājumiem būtu jāpalīdz kompetentajām iestādēm veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumus. SIS būtu jāpalīdz identificēt un kopīgot informāciju starp dalībvalstīm par tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas šāds atgriešanas lēmums, kuri ir aizbēguši un ir aizturēti citā dalībvalstī. Minētajiem pasākumiem būtu jāpalīdz novērst nelikumīgu migrāciju un sekundāro kustību un jāattur no tām, kā arī tiem būtu jāuzlabo sadarbība starp dalībvalstu iestādēm.

(8)

Lai nodrošinātu atgriešanas efektivitāti un palielinātu pievienoto vērtību brīdinājumiem par atgriešanu, dalībvalstīm SIS būtu jāievada brīdinājumi saistībā ar atgriešanas lēmumiem, ko tās izdod saskaņā ar noteikumiem, ievērojot Direktīvu 2008/115/EK, attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi. Šim nolūkam dalībvalstīm SIS būtu jāievada brīdinājums arī tad, ja lēmumi, ar kuriem nosaka vai konstatē atgriešanās pienākumu, ir izdoti situācijās, kas aprakstītas minētās direktīvas 2. panta 2. punktā, proti, attiecībā uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas ieceļošanas atteikums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 (5), vai kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežas nelikumīgu šķērsošanu un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju vai tiesības uzturēties minētajā dalībvalstī, kā arī attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem atgriešana ir piemērota kā krimināltiesiska sankcija vai tā ir krimināltiesiskas sankcijas sekas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vai kuriem piemēro izdošanas procedūras. Dažos apstākļos, lai samazinātu sev administratīvo slogu, dalībvalstis var atturēties ievadīt SIS brīdinājumus par atgriešanu, ja ir mazs risks, ka atgriešanas lēmums netiks ievērots, proti, jebkura aizturēšanas perioda laikā vai ja atgriešanas lēmums tiek izdots pie ārējās robežas un tiek izpildīts nekavējoties.

(9)

Šajā regulā būtu jāizklāsta vienoti noteikumi par brīdinājumu par atgriešanu ievadīšanu SIS. Brīdinājumi par atgriešanu būtu jāievada SIS tiklīdz ir izdoti attiecīgie atgriešanas lēmumi. Brīdinājumā būtu jānorāda, vai attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir piešķirts brīvprātīgas izceļošanas laikposms, tostarp, vai šāds laikposms ir pagarināts un vai lēmums ir apturēts vai izraidīšana ir atlikta.

(10)

Ir jānosaka datu kategorijas, ko jāievada SIS attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, uz kuru attiecas atgriešanas lēmums. Brīdinājumiem par atgriešanu būtu jāietver tikai tie dati, kas nepieciešami, lai identificētu datu subjektu, ļautu kompetentajām iestādēm pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus, nezaudējot laiku, un vajadzības gadījumā nodrošinātu minēto iestāžu aizsardzību pret personām, kas ir, piemēram, bruņotas, vardarbīgas, izbēgušas vai iesaistītas kādā darbībā, kas minēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/541 (6) 3.–14. pantā. Turklāt, lai atvieglotu identifikāciju un atklātu personas, kas izmanto vairākas identitātes, brīdinājumā būtu jāiekļauj arī atsauce uz attiecīgās personas identifikācijas dokumentu un minētā dokumenta kopija, ja tā ir pieejama.

(11)

Ņemot vērā personu identifikācijai izmantoto pirkstu nospiedumu un fotogrāfiju vai sejas attēlu uzticamību, tie vienmēr būtu jāiekļauj brīdinājumos par atgriešanu. Tā kā tie var nebūt pieejami, piemēram, ja atgriešanas lēmums ir pieņemts aizmuguriski, izņēmuma kārtā vajadzētu būt iespējai šādos gadījumos atkāpties no šīs prasības.

(12)

Valsts kompetento iestāžu sniegtās papildinformācijas apmaiņa par trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas brīdinājumi par atgriešanu, vienmēr būtu jāveic ar valsts struktūru, sauktu par SIRENE birojiem, tīkla starpniecību, kas kalpo par kontaktpunktiem saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1861 7. un 8. pantu.

(13)

Būtu jāievieš procedūras, kas ļautu dalībvalstīm pārbaudīt, vai atgriešanās pienākums ir izpildīts, un apstiprināt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izbraukšanu tai dalībvalstij, kas SIS ievadījusi brīdinājumu par atgriešanu. Šai informācijai būtu jāsekmē vispusīgāka pārraudzība par to, kā tiek ievēroti atgriešanas lēmumi.

(14)

Brīdinājumi par atgriešanu būtu jādzēš, tiklīdz dalībvalsts vai kompetentā iestāde, kas izdeva atgriešanas lēmumu, saņem apstiprinājumu, ka atgriešana ir notikusi, vai ja kompetentajai iestādei ir pietiekama un pārliecinoša informācija, ka trešās valsts valstspiederīgais ir atstājis dalībvalstu teritoriju. Ja atgriešanas lēmums ir papildināts ar ieceļošanas aizliegumu, saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1861 SIS būtu jāievada brīdinājums par ieceļošanas un uzturēšanās atteikumu. Šādos gadījumos dalībvalstīm būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka nepastāv laika sprīdis starp brīdi, kurā trešās valsts valstspiederīgais atstāj Šengenas zonu, un brīdi, kad SIS tiek aktivizēts brīdinājums par ieceļošanas un uzturēšanās atteikumu. Ja SIS ietvertie dati uzrāda, ka atgriešanas lēmums ir papildināts ar ieceļošanas aizliegumu, būtu jānodrošina ieceļošanas aizlieguma izpilde.

(15)

SIS vajadzētu ietvert mehānismu, ar kura palīdzību dalībvalstis tiktu informētas, ja trešās valsts valstspiederīgie neizpilda atgriešanās pienākumu laikposmā, kas noteikts brīvprātīgai izceļošanai. Mehānismam būtu jāatbalsta dalībvalstis, kad tās pilda pienākumus izpildīt atgriešanas lēmumus un pienākumus izdot ieceļošanas aizliegumu saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nav izpildījuši atgriešanās pienākumu.

(16)

Ar šo regulu būtu jāizveido obligātie noteikumi par apspriešanos starp dalībvalstīm, lai izvairītos no pretrunīgiem norādījumiem vai saskaņotu tos. Apspriešanās būtu jāveic gadījumos, kad uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir kādas dalībvalsts izsniegta derīga uzturēšanās atļauja vai ilgtermiņa vīza, attiecas brīdinājums par atgriešanu, ko izdevusi kāda cita dalībvalsts, jo īpaši, ja atgriešanas lēmums ir papildināts ar ieceļošanas aizliegumu, vai ja var rasties pretrunīgas situācijas, ieceļojot dalībvalstu teritorijās.

(17)

SIS brīdinājumi būtu jāglabā tikai tik ilgi, cik vajadzīgs, lai sasniegtu mērķus, kādiem tie ievadīti. Būtu jāpiemēro Regulas (ES) 2018/1861 attiecīgie noteikumi par pārskatīšanas termiņiem. Brīdinājumi par atgriešanu būtu automātiski jādzēš, tiklīdz beidzas to termiņš saskaņā ar pārskatīšanas procedūru, kas minēta attiecīgajā regulā.

(18)

Personas dati, ko dalībvalsts iegūst, ievērojot šo regulu, nebūtu jānosūta vai jādara pieejami nevienai trešai valstij. Atkāpjoties no minētā noteikuma, vajadzētu būt iespējai nosūtīt šādus personas datus trešai valstij, ja nosūtīšana notiek saskaņā ar stingriem nosacījumiem un ir nepieciešama atsevišķos gadījumos, lai palīdzētu identificēt trešās valsts valstspiederīgo tā atgriešanas nolūkos. Visu personas datu nosūtīšana trešām valstīm būtu jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (7) un ar izdevējas dalībvalsts piekrišanu. Tomēr būtu jāatzīmē, ka uz atgriešanas trešām valstīm bieži vien neattiecas lēmumi par aizsardzības līmeņa pietiekamību, kurus Komisija pieņem saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 45. pantu. Turklāt Savienības intensīvie centieni sadarboties ar to trešo valstu valstspiederīgo galvenajām izcelsmes valstīm, kuri uzturas nelikumīgi un uz kuriem attiecas atgriešanās pienākums, nav spējuši nodrošināt to, lai šādas trešās valstis sistemātiski izpildītu starptautiskajās tiesībās noteikto pienākumu uzņemt atpakaļ savus valstspiederīgos. Atpakaļuzņemšanas nolīgumi, kurus Savienība vai dalībvalstis noslēgušas vai par kuriem tās risina sarunas un kuri nodrošina atbilstošas garantijas, ko piemēro datu nosūtīšanai uz trešām valstīm, ievērojot Regulas (ES) 2016/679 46. pantu, aptver ierobežotu skaitu šādu trešo valstu.

Jebkāda jauna nolīguma noslēgšana joprojām ir neskaidra. Minētajos apstākļos un atkāpjoties no prasības par lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību vai atbilstošām garantijām, personas datu nosūtīšana trešo valstu iestādēm, ievērojot šo regulu, būtu pieļaujama Savienības atgriešanas politikas īstenošanas nolūkos. Vajadzētu būt iespējai izmantot atkāpi, kas paredzēta Regulas (ES) 2016/679 49. pantā, ievērojot minētajā pantā izklāstītos nosacījumus. Saskaņā ar minētās regulas 57. pantu tās īstenošana, tostarp attiecībā uz personas datu nosūtīšanu trešām valstīm, ievērojot šo regulu, būtu jāuzrauga neatkarīgām uzraudzības iestādēm.

(19)

Valsts iestādes, kas ir atbildīgas par atgriešanu, dažādās dalībvalstīs varētu būt ļoti dažādas, un šādas iestādes varētu atšķirties arī vienas dalībvalsts iekšienē atkarībā no nelikumīgas uzturēšanās iemesliem. Tiesu iestādes varētu arī izdot atgriešanas lēmumus, piemēram, izskatot pārsūdzību par atteikumu piešķirt atļauju vai tiesības uzturēties, vai kā krimināltiesisku sankciju. Visām valstu iestādēm, kas atbild par atgriešanas lēmumu izdošanu un izpildi saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK, vajadzētu būt tiesībām piekļūt SIS, lai ievadītu, atjauninātu, dzēstu un meklētu brīdinājumus par atgriešanu.

(20)

Nolūkā identificēt un atgriezt trešo valstu valstspiederīgos piekļuve brīdinājumiem par atgriešanu būtu jāpiešķir valsts kompetentajām iestādēm, kas minētas Regulā (ES) 2018/1861.

(21)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/794 (8) ir paredzēts, ka Eiropolam jāatbalsta un jāstiprina valsts kompetento iestāžu darbības un to sadarbība, apkarojot terorismu un smagus noziegumus, un jāsniedz analīze un draudu novērtējumi. Lai palīdzētu Eiropolam veikt tā uzdevumus, jo īpaši Eiropas Migrantu kontrabandas apkarošanas centra ietvaros, ir lietderīgi ļaut Eiropolam piekļūt brīdinājumu kategorijai, kā paredzēts šajā regulā.

(22)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1624 (9) ir paredzēts, ka minētās regulas nolūkos uzņēmēja dalībvalsts atļauj minētās regulas 2. panta 8) punktā minētajiem vienību dalībniekiem, kurus norīko Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra, aplūkot Savienības datubāzes, ja šāda aplūkošana ir vajadzīga, lai sasniegtu operatīvos mērķus, kas noteikti operatīvajā plānā par robežpārbaudēm, robežu uzraudzību un atgriešanu. Minētās regulas 2. panta 8) un 9) punktā minēto vienību izvietošanas mērķis ir sniegt pastiprinātu tehnisko un operatīvo palīdzību dalībvalstīm, kas izteikušas pieprasījumu, jo īpaši tām dalībvalstīm, kas saskaras ar nesamērīgām migrācijas problēmām. Lai pildītu tām uzticētos uzdevumus, minētās regulas 2. panta 8) un 9) punktā minētajām vienībām ir nepieciešama piekļuve brīdinājumiem par atgriešanu SIS, izmantojot Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūras tehnisko saskarni, kas savienota ar centrālo SIS.

(23)

Datiem, kas ietverti un apstrādāti SIS saskaņā ar šo regulu, būtu jāpiemēro arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1726 (10) noteiktie noteikumi par atbildību, kas piemērojami dalībvalstīm un Eiropas Savienības Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (“eu-LISA”), Regulā (ES) 2018/1861 noteiktie noteikumi par brīdinājumu ievadīšanu un apstrādi, par piekļuves nosacījumiem un brīdinājumu saglabāšanu, par datu apstrādi, par datu aizsardzību, par atbildību un par pārraudzību un statistiku.

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, izveidot informācijas apmaiņas sistēmu par atgriešanas lēmumiem, ko dalībvalstis izdevušas saskaņā ar noteikumiem, ievērojot Direktīvu 2008/115/EK, lai atvieglotu to izpildi un uzraudzītu, vai trešo valstu valstspiederīgie, kuri uzturas nelikumīgi, ievēro pienākumu atgriezties, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga vai iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(25)

Šajā regulā tiek ievērotas pamattiesības un ievēroti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītie principi.

(26)

Šīs regulas piemērošana neskar saistības, kas izriet no 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijas par bēgļu statusu, kura papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu.

(27)

Dalībvalstīm šī regula būtu jāīsteno, pilnībā ievērojot pamattiesības, tostarp neizraidīšanas principu, un vienmēr būtu jāņem vērā bērna intereses, ģimenes dzīve un attiecīgo personu veselības stāvoklis vai neaizsargātības līmenis.

(28)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Tā kā šī regula pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo regulu, izlemj, vai tā šo regulu ieviesīs savos tiesību aktos.

(29)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/365/EK (11); tādēļ Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Apvienotajai Karalistei šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(30)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (12); tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(31)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (13), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (14) 1. panta C punktā.

(32)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (15) šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta C punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (16) 3. pantu.

(33)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (17) šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta C punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (18) 3. pantu.

(34)

Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā, un būtu jālasa saistībā ar Padomes Lēmumiem 2010/365/ES (19) un (ES) 2018/934 (20).

(35)

Attiecībā uz Horvātiju šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā, un būtu jālasa saistībā ar Padomes Lēmumu (ES) 2017/733 (21).

(36)

Attiecībā uz Kipru šī regula ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktā.

(37)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (22) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2017. gada 3. maijā sniedza atzinumu,