Nimfejs

Sirakūzu nimfejs (grota).

Nimfejs (sengrieķu: νυμφαῖον) ir celtne, antīkos laikos neliela svētnīca, kas bija veltīta ūdens nimfām, konkrētāk upju un avotu nimfām, sauktām par najādām, un parasti tika celta pie ūdens avota vai pie ūdenstilpes — krenes (sengrieķu: κρηνη). Šādas svētnīcas nāk no mītiskajiem laikiem, un par tām rakstīja vēl Homērs un vēlāk arī Strabons, Plutarhs un Suda.

Vēsture

Sākotnēji tās bija grotas vai alas, kurās iztecēja avoti un kuras tika uzskatītas par peldētavām un nimfu mājvietām. Šādi dabiski nimfeji atradās daudzās vietās, kuras apdzīvoja senie grieķi. Homērs Odisejā apraksta Itakas nimfeju, uz kuru bēga Odisejs un lūdzās atgriezties dzimtenē, vai arī Kalipso ala, kas būtībā arī bija nimfejs.

Bieži vien ap dabīgajiem nimfejiem tika celti nelieli tempļi, kas arī tika saukti par nimfejiem. Vēlāk šādas nimfeju celtnes sāka izplatīties pilsētu robežās, kurās pēc būtības atradās publiskās strūklakas, kas arī bija veltītas nimfām. Šādi mākslīgi nimfeji, kas izcēlās ar greznu dekoru, piemēram, bija Teagena strūklaka Megārā, Prienes un Glauka strūklakas Korintā, Kallirojas strūklaka Atēnās u.c.

Ar laiku, īpaši hellēnisma laikā, šīs celtnes kļuva aizvien iespaidīgākas un greznākas, ar kolonnām, ūdens baseiniem, arkādēm u.t.t. Viena no šādām monumentālām celtnēm bija nimfejs Miezā, netālu no Nausas, Maķedonijā, kur Aristotelis apmācīja Maķedonijas Aleksandru. Tāds nimfejs tika uzcelts Korintā ar lielu galeriju priekšpusē. Arī senajā Olimpijā Hēroda Attika celts nimfejs bija ar lielu arkādi (kā arhitektūras formu ieejai alā) un ar puskupola nojumi (nišu) ar marmoru apšūtām sienām un divām statujām. Tāpat, Efesas nimfejam bija līdzīgs arhitektūras projekts ar puskupola jumtu, kuru pārņēma tā laika romiešu celtnieki un arhitekti.

Romiešu nimfeji

Sagalasas nimfejs.

Romieši nimfejus (latīņu: Nympheum) sāka celt ap 4. gadsimtu pr.Kr. Tās bija mākslīgi izveidotas celtnes un kalpoja par svētnīcām, baseiniem un satikšanās vietām. Lielākā daļa no tiem bija celtas kā piļu elementi, piemēram, imperatora Galliena dārzu nimfejs, Domiciāna pils nimfejs Palatina pakalnā un citi Kvirinala pakalnā Romā.

Attīstoties hellēniskā laika mozaīku dizainam, nimfejus pārsvarā sāka dekorēt ar krāšņiem mozaīku attēliem, piemēram, Antiohijā un Konstantinopolē. Tādā veidā, kļūstot monumentālāki un krāšņāk dekorēti, nimfeji pakāpeniski mainīja savu nozīmi, pārtopot par brīvu publisko telpu.

Viduslaiki

Agrīnās kristietības laikā tie sāka pildīt baptistēriju funkciju. Viduslaikos antīkās krenes pārveidoja "Svētajās akās" (latīņu: Sacrum Puteus) jeb "puteālos", ūdenstilpēs, reizēm ar strūklaku centrā un ar nojumi — kivoriju, kas atradās ātrija vai klostera pagalma (kluatra) centrā. Šādas ūdenstilpes mainīja savu simbolisko nozīmi kā mūžīgās dzīvības avots, kuru dāvā ticība Kristum. Līdzīgs viduslaiku piemineklis, kaut arī ar nedaudz citu funkciju un kompozīciju, bija "Senču aka" jeb "Mozus aka", kuras autors ir flāmu skulptors Klauss Sluters, izveidots kartūziešu klosterim Šanmolā, netālu no Dižonas, Francijā.

Jauno laiku strūklakas

"Akva-Feličes" strūklaka. (Roma)

Renesanses un baroka laika pilsētas strūklakas, un vispirms jau Romas strūklakas, ir nākušas no antīkajiem nimfejiem. Piemēram, "Akva-Feličes" strūklaka (itāļu: Fontana dell'Acqua Felice), kas pazīstama arī kā "Mozus strūklaka", ir monumentāla baroka strūklaka, kas atrodas Kvirinala pakalnā, Romā, Itālijā. Tā noformē antīkā akvedukta nobeigumu, kurš tika atjaunots pēc pāvesta Siksta V rīkojuma. Strūklaku 1585—1588. gadā projektēja un uzcēla Domeniko Fontana. Antīka izcelsme ir arī slavenajai Trevi strūklakai Romā.

Viens no slavenākajiem franču renesances pieminekļiem ir arhitekta Pjēra Lesko un skulptora Žana Gužona šedevrs — "Nevainīgo strūklaka" Parīzē (1547—1549), kas balstās antīko nimfeju tradīcijās. Neoklasicisma periodā, aizraujoties ar antīko mākslu, Eiropas muižās un parkos sāka veidot paviljoni-nimfeji, kas būtībā bija arhitektūras fantāzijas par antīkām tēmām. Šādus nimfejus var redzēt daudzās Rietumeiropas valstīs un pilsētās. Arhitekta M. D. Pepelmaņa un skulptora B. Permozera vācu baroka stilā veidotā (1709—1719) "Nimfu pelde" (Nymphenbad) atrodas Cvingerā, unikālā ansamblī, Drēzdenes centrā (Saksijā).