Boriss Savinkovs

Boriss Savinkovs Борис Савинков
Dzimšanas dati	1879. gada 19. janvāris Harkiva, Krievijas Impērija (tagad Ukraina)
Miršanas dati	1925. gada 7. maijā (46 gadu vecumā) Maskava, PSRS (tagad Krievija)
Apglabāts	vieta nav zināma
Tautība	krievs
Politiskā partija	Sociālistu revolucionāru partija
Profesija	terorists, revolucionārs, rakstnieks

Boriss Savinkovs (krievu: Борис Савинков, 1879. gada 19. janvāris — 1925. gada 7. maijs) bija krievu politiskais darbinieks un terorists, viens no no Sociālistu revolucionāru partijas (eseru) līderiem.

Viņš kļuva pazīstams kā aktīvs revolucionārās kustības dalībnieks, kurš piedalījās vairākās atentātu organizēšanā pret Krievijas Impērijas augstākajām amatpersonām, tai skaitā Krievijas iekšlietu ministra Vjačeslava fon Plēves nogalināšanā 1904. gadā un Lielkņaza Sergeja Aleksandroviča slepkavībā 1905. gadā.

Dzīvesgājums

Dzimis Harkivā jurista ģimenē, mācījies ģimnāzijā Varšavā, kur viņa tēvs strādāja par kara apgabaltiesas prokuroru. Turpinājis izglītoties Pēterburgas universitātē, no kuras izslēgts par dalību studentu nemieros. Vēlāk turpinājis studijas Vācijā.

Savinkovu pirmo reizi arestēja 1897. gadā Varšavā par revolucionāro darbību. Nākamajā gadā iekļāvies sociāldemokrātu grupās "Sociālists" un "Strādnieku karogs". Atkārtoti arestēts 1899. gadā, tomēr drīz atbrīvots. Publicējies laikrakstā "Strādnieku Doma". 1901. gadā Savinkovs darbojās "Pēterburgas cstrādnieku šķiras atbrīvošanas cīņas savienībā", par ko arestēts un 1902. gadā izsūtīts uz Vologdu, kur neilgu laiku strādājis par konsultantu apgabaltiesā.

1903. gadā Savinkovs izbēga no izsūtījuma, aizbraucot no Krievijas un apmetoties Ženēvā. Šeit viņš iestājās eseru partijā, iekļaujoties tās Kaujas organizācijā. Piedalījies vairāku teroristisko aktu, kas tika veikti Krievijā, izstrādē, tajā skaitā iekšlietu ministra Plēves, Maskavas ģenerālgubernatora Aleksandroviča slepkavībās, kā arī slepkavības mēģinājumos pret iekšlietu ministru Durovu un Maskavas ģenerālgubernatoru Dubasovu.

Savinkovs ar laiku tika iecelts par Kaujas organizācijas vadītāja Jevgēnija Azefa vietnieku, savukārt, kad atklājās Azefa sadarbība ar slepenpoliciju, par tās vadītāju. 1906. gadā Savinkovs sagatavojas Melnās jūras flotes admirāļa Čuhnina slepkavību, tomēr tika arestēts. Lai arī tiesa viņam piesprieda nāvessodu, Savinkvam izdevās izbēgt no apcietinājuma un vēlāk šķērsot Krievijas un Rumānijas robežu.

No Rumānija, izbraucot caur Ungāriju, Savinkovs ieradās Šveicē un vēlāk apmetās Vācijā. 1906. — 1907. gada ziemā iepazinies ar vairākiem emigrācijas literātiem, kas viņu pamudināja pievērsties rakstniecībai. Trimdā izdevis vairākas grāmatas, tajā skaitā par savu teroristisko darbību, izmantojot pseidonīmu V. Ropšins. Savinkova literārā darbība eseru aprindās tika uztverta nevienozīmīgi, saskatot tajā arī politiskus motīvus.

Savinkovs ilgstoši neticēja, ka viņa biedrs Azefs ir bijis ohrankas aģents, kad tas apstiprinājās 1908. gadā, viņš uzstājās kā Azefa aizstāvis trimdā sarīkotajā "goda tiesā", kā arī mēģināja atjaunot Kaujas organizācijas darbību. Neskatoties uz viņa centieniem, organizācijai neizdevās veikt nevienu teroraktu līdz pat tās izformēšanai 1911. gadā.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma kā brīvprātīgais iestājies Francijas armijā, kuras rindās atradies no 1914. līdz 1917. gadam, vienlaikus darbojies kā vairāku laikrakstu kara korespodents.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas notikumiem Savinkovs 9. aprīlī ieradās Krievijā, kur atjaunoja politisko darbību. Viņu iecēla par Pagaidu valdības komisāru 7. armijā. No 28. jūnija — komisārs Dienvidrietumu frontē. Aktīvi uzstājās par karadrbības turpināšanu līdz krievu spēku uzvarai, atbalstot Kerenska valdību. Dienvidrietumu frontē satuvinājies ar Korņilovu, atbalstot tā iecelšanu par frontes komandieri Brusilova vietā.

1917. gada jūlijā Savinkovs kļuva par Kara ministrijas priekšnieku un kara ministra biedru (kara ministrs tobrīd bija premjers Kerenskis), tādējādi iegūstot nozīmīgu lomu pagaidu valdībā. 1917. gada 22. augustā, kad Korņilovs uzsāka uzbrukumu Petrogradas virzinā, iecelts par Petrogradas kara gubernatoru un kara apgabala komandiera pienākuma izpildītāju. Savinkovs mēģināja pierunāt Korņilovu pakļauties Pagaidu valdībai, tomēr nesaskaņu dēļ jau 30.augustā Savinkovs iesniedza valdībai atlūgumu.

Saistībā ar "Korņilova lietu" tika izsaukts uz eseru partijas centrālkomitejas sēdi. Savinkovs uz sēdi neieradās un atteicās sniegt kādus paskaidrojumus, par ko 9. oktobrī tika izslēgts no partijas. Septembrī no Kubaņas kā deputāts ievēlēts Krievijas Republikas Pagaidu sapulcē (priekšparlamentā), kur pildījis pienākumus sapulces sekretariātā.

Pret 1917. gada Oktobra revolūciju Savinkovs attiecās naidīgi, nostājoties Pagaidu valdības pusē. Revolūcijas norises laikā vedis pārrunas ar boļševikiem, tomēr drīz vien pametis Petrogradu, izbraucot uz Gatčinu, kur viņu iecēla par Pagaidu valdības komisāru ģenerāļa Krasnova vienībā. Vēlāk Donā piedalījies Brīvprātīgo armijas formēšanā, darbojies Donas pretpadomju tautas padomē.

1918. gada februārī un martā Savinkovs Maskavā uz gvardes virsnieku organizācijas bāzes izveidoja pagrīdes pretpadomju "Dzimtenes un brīvības aizstāvēšanas savienību", kurā iekļāvās ap 800 cilvēku. Organizācijas mērķis bija padomju varas gāšana, militārās diktatūras ieviešana un kara turpināšana ar Vāciju. Tās ietvaors tika izveidotas vairāki militarizētie grupējumi. Maija beigās sazvērestība tika atklāta, kam sekoja daudzu organizācijas biedru aresti.

Pēc Savinkova organizācijas sarīkoto Jaroslavļas, Ribinskas un Muromas dumpju apspiešanas, Savinkovs ieradās čehu dumpinieku ieņemtajā Kazaņā, tomēr drīz pēc tam pievienojies Kapeļa vienībai. Vēlāk pārcēlies uz Ufu, no kurienes nosūtīts militārajā misijā uz Franciju.

1919. gadā Savinkovs piedalījās sarunās ar Antantes valdībām par palīdzību Baltajai kustībai, vienlaikus meklējot iespējamos sabiedrotos baltgvardu cīņā pret padomju varu. Darbojies vairākās emigrantu organizācijās Francijā. Savukārt 1920. gadā, kad norisinājās Padomju-poļu karš, pēc Pilsudska uzaicinājuma ieradies Polijā, kur vadījis Evakuācijas komiteju, kas vēlāk tika pārdēvēta par "Krievu politisko komiteju", kurā iekļāvās vairāki redzami krievu emigrācijas politiķi un sabiedriskie darbinieki. Piedalījies pretpadomju vienību organizēšanā, kā arī izdevis laikrakstu.

1921. gada oktobrī Savinkovu izsūtīja no Polijas. Pēc attiecību saurašanas ar baltgvardu kustību Savinkovs mēģināja tuvināties krievu nacionālistu kustībām, tomēr faktiski viņš bija nokļuvis politiskā izolācijā.

1924. gada augustā Savienkovs nelegāli ieradās PSRS, kur viņu iemānīja padomju drošības iestādes operācijas "Sindikāts-2" ietvaros. Savinkovs tika arestēts 16. augustā Minskā. Tiesā viņš atzinās savā kontrevolucionārajā darbībā. 29. augustā viņam tika piespriests augstākais soda mērs — nāvessods, tomēr vēlāk sods tika mīkstināts, piespriežot 10 gadu cietumsodu.

1925. gada 7.maijā Savinkovs izdarīja pašnāvību, izlecot no 5. stāva loga pēc pastaigas cietuma pagalmā. Vienlaikus ir izteiktas versijas par to, ka patiesībā Savinkovs tika noslepkavots, piemēram, tā notikumu aprakstījis Aleksandrs Solžeņicins savā darbā "GULAGa arihipelāgs".

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Boriss Savinkovs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)