Baltars
Baltars bija porcelāna apgleznošanas darbnīca Rīgā, kas radās 1924. gadā un pastāvēja līdz 1930. gadam. „Baltars” savā īsajā darbības posmā bija kļuvis par ietilpīgu jēdzienu un mītu kā latviešu mākslā, tā arī latviešu kultūrā, kas ir uzskatāms par fenomenu, jo šīs darbnīcas darbība ļoti spēcīgi ietekmēja gan mākslas porcelāna, gan latviešu keramikas un lietišķās mākslas attīstību, kā arī „Baltara” izstrādājumi, jau no pašas darbnīcas pastāvēšanas sākuma guva publikas un mākslas kritikas atzinību, kā arī vispārēju uzmanību.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rašanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Doma organizēt porcelāna apgleznošanas darbnīcu pieder Romanam Sutam, kuram radās doma par latviešu modernā interjera izveidošanu konstruktīvisma funkcionālās lietišķības ietvaros, jo latviešu nacionālās lietišķās mākslas attīstību saskatīja nevis etnogrāfiskā materiāla kopēšanā, bet tā izmantošanā.[1] Šīs idejas īstenošanai finansiālu atbalstu sniedza Austra Ozoliņa-Krauze, kura ar Romanu Sutu un Aleksandru Beļcovu bija iepazinusies Rīgas mākslinieku grupas pirmajā izstādē.[1]
Porcelāna apgleznošanas darbnīca tika dibināta 1924. gada decembrī, dodot tai nosaukumu „Baltars” (latīņu: ars Baltica — 'Baltijas māksla'). Par tās radītājiem ir minami mākslinieki Romans Suta, Aleksandra Beļcova un Sigismunds Vidbergs, kā arī tehniskais speciālists Dmitrijs Abrosimovs, kurš darba iemaņas jau bērnībā bija apguvis Kuzņecovu sabiedrības porcelāna fabrikā Duļovā. Sigismunds Vidbergs varēja ierosināt pievērsties tieši porcelānam, jo, dzīvojot līdz 1921. gadam Petrogradā, bija labi pazīstams ar slavenu krievu grafiķi Sergeju Čehoņinu, kurš tajā laikā strādāja par galveno mākslinieku Imperatora porcelāna fabrikā. 1925. gada 1. februāris tiek uzskatīts par darbnīcas atklāšanas dienu, kad tā tikusi oficiāli reģistrēta.[1][2]
Darbnīca atradās Rīgā, Lāčplēša ielā 23 Austrai Ozoliņai-Krauzei piederošā dzīvojamā namā, kurā tika uzbūvēta mufeļkrāsns apgleznoto priekšmetu apdedzināšanai, kā arī tika iekārtots salons produkcijas izstādīšanai un pārdošanai. 1926. gada rudenī pie darbnīcas tika atvērta porcelāna glezniecības studija, ko vadīja Romans Suta un Dmitrijs Abrosimovs.[1]
Panākumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]„Baltars” ražojumi gūst plašu atzinību Starptautiskajā dekoratīvi lietišķās mākslas izstādē Parīzē 1925. gadā. Sigismunda Vidberga šķivju kompozīcijas ar Dmitrija Abrosimova tehnisko izpildījumu iegūst zelta medaļu, savukārt Romana Sutas šķīvju kompozīcijas iegūst bronzas medaļu.[1]
„Baltars” porcelāna glezniecību novērtē arī Vilhelms Purvītis, toreiz Rīgas pilsētas mākslas muzeja (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) direktors, kurš muzejam iegādājas daudz Sigismunda Vidberga, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas darbus, kas tikuši izgatavoti „Baltars” darbnīcā.[1]
Darbības noriets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1928. gada 5. janvārī no darbnīcas izstājas Sigismunds Vidbergs un darbnīca pāriet Romana Sutas īpašumā. 1928. gada 1. jūlijā darbnīca oficiāli beidz darboties.[1] Tā kā ir palikuši daudz nerealizēti apgleznoti darbi, Romans Suta ar Aleksandru Beļcovu cer saglābt un neoficiāli pārstāvēt likvidēto darbnīcu „Baltars”, bet cerības izgaist 1929. gada pavasarī, kad valstī sākas vispārējā ekonomiskā krīze. Pēdējo reizi realizēt „Baltars” ražojumus Romans Suta mēģina 1930. gadā, kad 200 labākos priekšmetus nosūta uz Ņujorku izstādei — pārdošanai, taču nerealizētie trauki atpakaļceļā paviršā iesaiņojuma dēļ saplīst, zūdot iespējai atjaunot „Baltars” darbību.
Mākslinieciskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Neviens no māksliniekiem nebija speciālists keramikas kā nozares plašākajā izpratnē, to starp porcelāna apgleznošanā, tāpēc daiļrades process, kas bija saistīts ar porcelāna un fajansa apgleznošanu un gala rezultāts bija atkarīgs no profesionāla speciālista mākas, kas pārzināja porcelāna apgleznošanas sarežģīto, specifisko un darbietilpīgo procesu.
Meti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielāko daļu metu „Baltars” porcelāna apgleznojumiem radījuši mākslinieki Sigismunds Vidbergs, Romans Suta un Aleksandra Beļcova. Mākslinieku Erasta Šveica un Lūcijas Kuršinskas devumam metu radīšanai „Baltaram” ir epizodisks raksturs.
Mākslinieki savu radošo ieceru metus visbiežāk izpildīja akvareļa tehnikā uz papīra, bet metus uz porcelāna pārnesa Dmitrijs Abrosimovs. Sigismunds Vidbergs bija vienīgais „Baltara” mākslinieks, kurš lielāko daļu savu zināmāko darbu radījis tieši uz porcelāna virsmas melnbalto spalvas zīmējumu veidā.[1]
Porcelāna apgleznošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atkarībā no kompozīcijas rakstura zīmējuma kontūras veidotas ar otu vai spalvu. Dažreiz mākslinieki ir arī labojuši zīmējumu kontūras, jūtot, ka izpildījuma gaitā zūd sākotnējais izteiksmīgums. Dmitrijs Abrosimovs iekrāsoja lielākos virsmas laukumus, jo šajā darbā bija nepieciešama pieredze un liela veiklība. Viņš bieži otēšanas tehnikas vietā izmantoja tamponēšanu — krāsu ieklāšanu ar tamponu, iegūstot biezāku krāsas slāni un spilgtākus toņi, taču vienlaikus zaudējot nianšu bagātību, kas iegūstama otēšanas tehnikā. Tamponēšanas tehniku bieži izmantoja Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas kolorītajām kompozīcijām.
Sākotnējie eksperimentālie darbi ar tīri konstruktīvu dekorējumu radušies, mēģinot novērst mākslinieka un izpildītāja sadarbības tehniska rakstura pretrunas. Vēlākajos darbos izpildījuma kvalitāte uzlabojās, krāsu kombinējums kompozīcijās kļuva daudz niansētāks, kas izskaidrojams ar sadarbības izpratni — mākslinieki izprata materiāla faktūras specifiku, bet izpildītājs — ko no viņa vēlas.[1]
Pareizu krāsu izvēlē mākslinieki paļāvās Dmitrija Abrosimova krāsu izjūtai un pieredzei, jo mākslinieki nepārzināja, kā, apgleznojumu apdedzinot, krāsas mainīs toni.
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Darbi aplūkojami Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, Rīgā, Elizabetes ielā 57a un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rīgā, Skārņu ielā 10/20.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Baltars porcelāns (latviski)
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
|