Flauta (no latīņu: flatus — ‘plūsma’) ir koka pūšaminstruments. Flauta ir ļoti sens mūzikas instruments, 2009. gadā Vācijā arheoloģiskajos izrakumos tika atrasta 35 000 gadus veca kaula flauta, kas ir senākais vispāratzītais mūzikas instrumenta atradums pasaulē.[1]
Flautas priekšteči ir dažādas mēlīšu stabules, svilpes. Flautas tipa instrumenti vispirms bija pazīstami Āzijā.
Senākais flautas paraugs bija garenflauta (blokflauta) jeb slīpflauta. Pazīstama Eiropā jau 10.—11. gadsimtā. Spēlējot to turēja vertikāli noliektu uz leju kā oboju un klarneti. No mūzikas prakses tā izzuda sava bālā un vienveidīgā skanējuma dēļ, taču mūsdienās atgriežas senās mūzikas repertuārā.
Šķērsflauta sākotnēji bija klejojošu mūziķu instruments. Instrumenta pirmos paraugus izgatavoja no koka, tādēļ arī mūsdienu flautu, kas tiek gatavota no metāla vai plastmasas, pēc tradīcijas sauc par koka pūšaminstrumentu. 17. gadsimta beigās flautām parādījās pirmie vārsti. Tad arī instrumentu pirmoreiz iekļāva operas orķestrī. (Žana Lulli operā "Izīda"). Mūsdienās flautu tur horizontāli, uz labo pusi. Bet nedaudz agrāk šī pati horizontālā flauta spēlēta otrādāk — uz kreiso pusi. Izšķir vairākus šķērsflautas paveidus — pikolo flautu, alta flautu, basa flautu u.c.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Flauta.
