Jāns Poska
| ||||||||||||||
Jāns Poska (igauņu: Jaan Poska; dzimis Laiusē 1866. gada 24. janvārī, miris Tallinā 1920. gada 7. martā [1]), bija igauņu jurists un valsts darbinieks, Autonomās Igaunijas guberņas vadītājs (komisārs). Pirmsrevolūcijas Krievijā bija zināms kā Ivans Poska.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jaunības gadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jāns Poska dzimis 1866. gada 24. janvārī (pēc vecā stila — 12. janvārī). Viņš bija piektais bērns divpadsmit bērnu ģimenē. Viņa brālis Gavrila (vai Gabriels, 1875-1929) strādāja par advokātu.
Viņš tika audzināts krievu pareizticīgo tradīcijās, krievu valoda bija viņa dzimtā valoda. Runāja igauņu valodā ar nelielu krievu akcentu. Viņš mācījās Tuhalānes draudzes skolā. Kad Jānam bija 16 gadi, viņa tēvs nomira, un viņa māte ar bērniem pārcēlās uz Jurjevu, kur universitātē studēja viņa brālis Mihels, kurš vēlāk kļuva par tautskolu inspektoru.
Tulkojis igauņu valodā Aleksandra Puškina "Pīķa dāmu" un daudzus citus darbus. Parakstījās ar pseidonīmu Jāns Karū (Jaan Karu).
Politiskā karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bija zvērināts advokāts Rēvelē (tagad Tallina). Kopš 1904. gada bija Rēveles pilsētas valdes loceklis ar lēmēja tiesībām, 1905. gadā bija tās priekšsēdētājs. 1907. gadā tika izveidota Tallinas Māju īpašnieku biedrība, un viņš tika izvēlēts par tās priekšsēdētāju.[2] No 1913. līdz 1917. gadam — Rēveles pilsētas galva.
1914.—1915. gadā viņš veica medicīnisko reformu, 1915. gadā izveidoja sieviešu komercskolu, 1916. gadā — mākslas skolu. Viņš bija pirmais etniskais igaunis, kas ieņēmis Rēveles pilsētas valdes priekšsēdētāja amatu un otrais igaunis, kas kļuvis par Rēveles pilsētas galvu.
Pēc tam, kad Igaunija ieguva autonomijas statusu, 1917. gada martā Jāns Poska tika iecelts par autonomās Igaunijas guberņas Pagaidu valdības komisāru, paliekot šajā amatā līdz boļševiku apvērsumam tā paša gada novembrī.[3] 1917. gada rudenī viņš tika ievēlēts Viskrievijas Satversmes sapulces asamblejā.
1918. gada 24. februārī Igaunijas Glābšanas komiteja (Eestimaa Päästekomitee или Päästekomitee) iecēla Jānu Posku par jaunizveidotās valsts ārlietu ministru. Pēc tam Poska darbojās Konstantīna Petsa vadītajā Igaunijas pagaidu valdībā kā premjerministra vietnieks un tieslietu ministrs. 1919. gadā viņš panāca neatkarīgas Igaunijas atzīšanu Rietumeiropā un piedalījās Parīzes Miera konferences darbā.
Pēc atgriešanās Igaunijā viņš tika iecelts par Igaunijas delegācijas vadītāju miera sarunās ar padomju Krieviju, kuras beidzās 1920. gada 2. februārī ar Tartu miera līguma parakstīšanu.[4]
Viņš tika ievēlēts Igaunijas Satversmes sapulcē. Par pilsoniskiem nopelniem viņam piešķirts pirmās pakāpes trešās kategorijas Brīvības krusts.
Miris Tallinā 1920. gada 7. martā, apglabāts Tallinā Aleksandra Ņevska kapsētā.
Igaunijā darbojas Jāna Poskas fonds. Tallinas Kadriorgā ir atvērta Jāna Poskas māja-muzejs. Viņa vārdā nosaukta Tartu ģimnāzija.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Jaan Poska». geni_family_tree (en-US). Skatīts: 2018-10-24.
- ↑ «Ajalooarhiivi fondiloend». www.eha.ee. Skatīts: 2018-10-24.
- ↑ «Igaunijas neatkarības pasludināšanai agrāk bija simboliska, ne ģeopolitiska nozīme. Intervija ar vēsturnieku Artu Johansonu» (latviešu). Skatīts: 2018-10-24.
- ↑ https://www.acadlib.lu.lv/oldsite/www.acadlib.lu.lv/index608a.html?1&21&view=news-detail&news_id=560
- ↑ «Jaan Poska Gümnaasium». jpg.tartu.ee. Skatīts: 2018-10-24.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jāns Poska.
- В Кадриорге открыт отреставрированный дом Яана Поска[novecojusi saite] // Novosti ERR, 24.01.2008
- Вторая жизнь дома Яана Поска // Молодёжь Эстонии, 25.01.2008
- На благоустройство могилы Поска Таллинн потратит 100 000[novecojusi saite] // Novosti ERR, 18.05.2010
|